liepajniekiem.lv
800 braucienu vienai šallei
Kad ciemojamies darbnīcā, Inese ada zeķes. Uz galda blakus planšetē dzīves dzīparus šķetina seriāla varoņi, ko viņa neskatās, bet klausās, un tā darbā paiet stundas.
Adāmmašīnā ielikta perfokarte – sīku rūtiņu loksne ar rakstu, ko Inese uzzīmējusi, tad ar perforatoru izdūrusi caurumiņus.
“Bija arī oriģinālās kartes kopā ar adāmmašīnu, kad to pirka, bet tajās nav latvju rakstu, tāpēc jātaisa pašai,”
viņa paskaidro.
Tagadējā adāmmašīna esot trešā. Nopirkta jauna, jo tad divus gadus ir garantija un, ja nu kas notiek, var dot remontēt.
Ar lietotu gadoties problēmas, bet adāmmašīnu meistarus Latvijā varot saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, jaunie vairs tādus darbus nemācās. Tagad gan Ineses vīrs esot ielauzījies un varot salabot, ja ķibele nav liela.
Viena zeķe uzadīta, otra – adāmmašīnā. “Redzat, tā būs pretēja, es tās saucu par dulnajām zeķēm, jo pārī katrai krāsas ir pretējas, kaut arī tās pašas.
Piemēram, vienai pamats ir bordo, bet raksti gaiši, otrai – otrādi,”
Inese teic, ka vienmēr jādomā kaut kas citādāks pašai, kā arī bieži vien idejas gūst no cilvēku komentāriem internetā. Tad pieliek klāt ko savu, un izdodas oriģināls zeķu pāris, cepure, šalle vai lakats.
Darbnīcā ir arī ar rokāmadītas zeķes. Rokdarbniece paskaidro, ka tādas darina, lai atslogotu plecu daļu, kas pie adāmmašīnas ir nepārtraukti sasprindzināta un, gadiem strādājot, sākusi sāpēt.
Adīt ar mašīnu ir grūti, viņa saka.
Zeķi – vēl nekas, bet, lai uzadītu garās šalles, kas visā adāmmašīnas platumā, ir vairāk nekā 800 reižu jāvelk tā saucamā kariete, un tas visgrūtāk. Tāpēc pastarpām ada ar rokām zeķes, puscimdus un maučus ar pērlītēm.
Pati sevi izskolojusi
“Man visvairāk patīk sacerēt rakstus simtprocentīgajiem vilnas lakatiem. Es divus vienādus neadu, tā ka klienti var būt droši, pretī ar tādu pašu neviens nenāks. Tāpat krāsainās, rakstainās šalles man ir pa vienai – pamainās krāsu salikumi vai raksti, bet divu vienādu nav,” Inese teic, ka vienkrāsaini adījumi nav viņai raksturīgi.
“Es bez raksta nevaru, man gribas to ieadīt.”
Jautāta, kādus adījumus tagad cilvēki pieprasa vairāk, viņa atbild, ka pirms Ziemassvētkiem ir divas pieprasītākās preces – apaļšalles un zeķes.
Cimdus dāvināšanai pērkot mazāk, vairāk – aiz praktiskiem apsvērumiem iegādājoties to modeli, kuram pirkstu gali paliek ārā. Ar tādiem var ērti lietot telefonu.
“Es tos parasti uzvelku aukstajā laikā, kad tirgojos, un, kamēr klienta nav, vēl uzvelku pāri dūraini. Kad pircējs pienāk, virsējo cimdu novelku, un roka man nepaliek plika.”
Inese teic, ka
rokdarbi viņai ielikti šūpulī, jo omīte bijusi liela adītāja.
Kādreiz, kad veikalos nevarēja nopirkt labu apģērbu, viņa ar rokām darināja džemperus.
“Liepājā bija kāda filiāle, kurā mācīja adīt ar adāmmašīnu “Severjanka”, iedeva dziju, un varēja strādāt mājās. Pēc tam gatavo produkciju aizveda nodot un saņēma samaksu par darbu,” mazmeita atceras savu mašīnadīšanas sākumu.
Vēlāk bijuši periodi, kad adīklim nav piesēdusies, licies, ka pietiek un vairs negrib. Taču vienmēr pie adāmmašīnas atgriezusies, kaut strādāja citu darbu.
Tad pienācis brīdis, kad saprata, ka grib tikai adīt, un nu jau pieci gadi, kopš darbojas vienīgi mājās savā darbnīcā.
“Kad pārvedu jauno adāmmašīnu, es nemācēju ar to strādāt, un tad – planšete priekšā, internets mans skolotājs.
Es daudz ko apguvu pašmācības ceļā no jūtūbes.
Bagātīgu materiālu ievieto ukraiņu sievietes, un es daru viņām pakaļ,” Inese ir papildinājusi zināšanas arī Rīgā mašīnadīšanas kursos, taču visvairāk viņai patīk pašai izdomāt un radīt ko jaunu, nevis atdarināt.
“Es jau smejos – ja šo darbu atņemtu, tad ar mani būtu viss.”
Savu produkciju viņa piedāvā tirdziņos un internetā, kur arī tiešraidē demonstrē adīšanu. Viņai rūp, lai cilvēki izprastu, ka mašīnadījumam tāpat ir sava vērtība kā adījumam ar rokām, jo mašīna pati jau neada.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
