liepajniekiem.lv
Apēd kormorāni un roņi
Kas tad vainas vējam? Izrādās, ka jau mēnešiem nepūš vajadzīgais.
“Grundulim vismīļākais ir dienvidaustrumu, austrumu vējš, bet tā nav. Pavasarī, kad bija auksts, pūta ziemeļvējš, kas ir vissliktākais, pēc tam pārgāja uz dienvidrietumu, bet tas arī slikts. Aprīļa vidū, kad atnāca siltās dienas, ūdens palika siltāks un uzauga aļģes.
Pēc tam ziemeļu vēji tās sāka triekt pa jūru uz vienu pusi, uz otru pusi, piedzenot zvejas vietas. Izmet tīklu, un tas pilns ar aļģēm.
Ja būtu tikai zveja, tad nevarētu galus savilkt, bet uzņēmumam vēl ir pārstrāde, un zivis arī saldējam,”
Dz. Ziemelis atklāj, ka grunduļu zveja normālā gadā ienesot labu peļņu, bet šogad – nekā.
Nozvejoto grunduļu rekords dienā bijis 30 tonnu, taču tagad, ja bijušas piecas tonnas, tad skaitoties laba diena. Šo zivju zvejas sezona iet uz beigām, bet varot teikt, ka nekas nav nozvejots.
Zvejnieks situāciju salīdzina ar lauksaimniecību: “Apmēram tā kā zemniekam, kad ir ražas laiks, labība gatava un jākuļ, bet visu laiku līst. Lietus apstājas uz stundu, divām, varētu braukt uz lauka, bet atkal sāk līt.
Mums iet tāpat, tikai starpība tāda, ka labība aiziet postā, bet zivs paliek nenozvejota. Ja tā vēl kādus divus trīs gadus paliek jūrā, tad izaug un nosprāgst.”
Laikapstākļi ir mainīgi, un tie zveju arī sekmē, bet nemainīgi kaitnieki ir roņi un jūraskraukļi jeb kormorāni. Kā vieni, tā otri apēd zivis.
“Rudenī, kad sākas mencas, vēlu vakarā iet mest tīklus, agri no rīta – celt. Ja ronis kaut kur tīklu ir saplēsis, tad momentā visas zivis izbirst ārā. Kad roņi kārtīgi paēduši, tie mencas tikai uzšķiļ un izēd aknas. Viņi noēd gliemenes, izēd reņģu, akmens bušu ikrus. Kā frančiem – ikri un gliemenes ir barība numur viens, tāpēc noēdušies ar lieliem punčiem.
Un, kad te nav, ko ēst, tad maina vietu; šogad Igaunijā esot bijuši ļoti daudz roņu.”
Šie plēsēji apēd 15–20 kilogramu zivju dienā, pie zvejnieku tīkliem tiem jau kā pie galda, pajoko Dz. Ziemelis.
Savukārt jūraskraukļi diennaktī apēdot ap divarpus kilogramiem dzīvu zivju. Zvejnieks lēš, ka uz mola Tirdzniecības kanāla galā šo putnu ir pusotrs tūkstotis vai vairāk, sarēķina, ka tie apēd četras tonnas sīkzivju katru dienu.
“Tepat izskriesim pa vārtiem, un redzēsiet, cik daudz to ir,” Dz. Ziemelis aicina savā laivā, kas stāv kanālā. Vēlāk, nonācis pie mola, ir izbrīnīts – kormorāni tur arī ligzdo!
Zivju daudz, bet limits ierobežo
“Ostbaltfish” zvejo vietās, kurām ieguvuši zvejas atļaujas, – Nīcas un Vērgales pagastā, arī Liepājā. Jūrā iet septiņi cilvēki, un Dz. Ziemelis ir viņu skaitā.
Trīs uzņēmuma laivas atrodas Jūrmalciemā, divas Liepājā – lielākajai dots “Virgas” vārds, bet mazākajai ir tikai numurs. Taču tā darbībā ļoti praktiska – ātrāka un labi manevrē.
Kad zvejnieks jūt, ka tūdaļ sāksies vētra, var ātri pagriezt uz krastu; ar lielo tā neizbraukt krastā.
“Jūrmalciemā, kur mums zivju kūpinātava, taisām jaunu korpusu kaltēšanai. Latvijā ir klientūra šādai produkcijai, bet to vairāk pērk poļi, čehi, ukraiņi un bulgāri,” uzņēmuma pārstāvis pastāsta arī, ka pārsvarā nozvejotās zivis tiek sasaldētas un apmēram 95% produkcijas eksportē.
“Mēs pērkam zivis no Lietuvas piekrastes zvejniekiem, tāpat lielie kuģi mums dod zivis.
50–60% saldētās produkcijas aiziet uz Ukrainu, tie paši grunduļi, kurus mūsu uzņēmums sāka saldēt pirmais Latvijā, tikai tad – pārējie. Pirmajā gadā to bija ārkārtīgi daudz, nozvejojām kādas 600 tonnas,” Dz. Ziemelis atceras.
Kā šobrīd jūrā ir ar zivīm, to daudz vai maz? “Ir, ko zvejot, bet jāievēro liegumi,” viņš saka.
“Mencu daudz, un tās varētu pavasarī zvejot, bet tad atkal nebūs, ko zvejot rudenī, jo būs beidzies limits, kas šogad mazs. Kad piešķirtās atļaujas iztērē, tad zveja vispār apstājas, bet bez mencām jau ir citas zivis – plekstes, vimbas, salakas. Tāpat, kā medniekiem jāskaita nošautie brieži, mums jāskatās, cik zivju no atļautā daudzuma nozvejots.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
