Mazais “Zieds” kļuva par lielo

Pasākumu ievadīja Vecpils senlietu krātuves vadītāja Dzintra Lāce ar nelielu priekšlasījumu par kolhoza “Zieds” izveidošanu, tā sākuma gadiem, kad priekšsēdētājs bija Žanis Stiebrs, un turpmākajām desmitgadēm.

Pa vidu sprēgāja klausītāju replikas par pieminētiem cilvēkiem, jo viņi labi pazīstami. Un Dz. Lāce zināja papildināt, jo kolhoza norisēs bijusi iekšā.

Viņa ir nākamā priekšsēdētāja Pētera Lāča sieva, kā arī strādājusi par skolotāju Vecpils pamatskolā, vēlāk par kolhoza partijas pirmorganizācijas sekretāri.

Atminējās brigadierus un viņu savstarpējo sacensību, kura brigāde vairāk un labāk izdarīs, nonākot uzvarētājas godā. To gadu brigadieriem bija jāprot viss – jābūt speciālistiem lopkopībā, zemkopībā, arī mehanizācijā, jāspēj vadīt cilvēku kolektīvu.

Visi bija iepriekšējo mazo kolhozu priekšsēdētāji, un agrākās kopsaimniecības arī pārtapa par jaundibinātā kolhoza brigādēm.

1964. gadā apvienojās četras saimniecības: “Jaunā gvarde”, “Imants Sudmalis”, “Ilmāja” un “Zieds”.

Līdz šai dienai vecpilniekiem neesot saprotams, kā izdevās tādu romantisku nosaukumu saglabāt arī lielajam kolhozam.

“Zieds” nemainīgs palika, līdz kolhozs beidza pastāvēt.

“Sākumā bija 209 darbspējīgi kolhoznieki un, ko sēt un stādīt, noteica no augšas. Pirmā būve kolhozā bija astoņu dzīvokļu “Aleju” māja, kurai apakšējā stāvā atradās kolhoza kantoris, augšstāvā – dažu speciālistu dzīvokļi,” Dz. Lāce stāstīja.

“60. gados “Zieds” bija rajonā atpalikušāko kolhozu skaitā, jo tā pakalni bija grūti apstrādājami un uzskatīja, ka tie meliorācijai nederīgi.”

1972. gadā sāka kolhozus apvienot vēl, un no tā laika “Zieds” pārgāja Pētera Lāča ziņā. Bija jādomā, kā tikt ārā no atpalicības, – bija nepieciešama palīgražošana.

Un pirmā būve, ko Lācis uzbūvēja, bija pirts – atpūtas vieta, kādas tolaik Liepājas apkārtnē nebija.

Šo ēku izmantoja dažādu līmeņu priekšnieki, un ar viņu palīdzību tika kolhozam daudz kas izcīnīts.

Zinātniskās pētniecības institūts izstrādāja projektu, kā iekūdrot mālainos pakalnus, ierīkot apūdeņošanas sistēmas, kolhozs uzcēla govju kompleksu, attīstīja palīgražošanu. Paplašināja aitkopību, izveidoja vilnas pārstrādes cehu un ražoja dziju, ko eksportēja uz citām republikām. Attīstīja putnkopību, un Liepājas gaļas kombinātā ražoja vistas gaļas konservus, ko eksportēja.

Kolhozs izsitās no atpalicības, sāka dzīvot ar peļņu. Veda savus cilvēkus ekskursijās, aicināja ciemos ievērojamus māksliniekus, rīkoja profesiju vakarus, uzcēla bērnudārzu – dzīve kūsāja.

Atmiņu pēcpusdienas dalībnieki atcerējās arī pēdējo lielo kolhoznieku balli jaunuzceltā šķūnī ar asfaltētu grīdu.

Kāda bija kopsaimniecības noziedēšana? “Pārgāja uz paju sabiedrību, bet tā pastāvēja nepilnus desmit gadus. Manā skatījumā, nebija veiksmīgs privatizācijas process. Kolhoza manta aizgāja tādu cilvēku rokās, kuri nebija saimniekotāji,” Dz. Lāce atklāja savu sāpi.

Gan strādāja, gan grēkoja

Atmiņas šķetinot, grūtības daudz nepieminēja, vairāk runāja, cik kolhoza laiks bija interesants un dažāds. Kādi tik atgadījumi bijuši gan darbā, gan sadzīvē!

Māsām Sandrai Džeriņai un Dzintrai Zarai daudz, ko stāstīt. Viņās klausoties, varēja pasmieties.

“Es no māsām uzzināju to, ko nemaz nezināju,”

vēlāk teica Valdija Rudoviča, kas strādāja kolhoza dispečeros.

Izrādās, raibākā dzīve noritēja fermās, arī lauku brigādē. Vīriešus, kuri dzeršanas dēļ nogrēkojās, sūtīja tīrīt fermu, bet sievietes – uz brigādi.

Šie cilvēki sagādāja galvassāpes, bet bija kolorītas personas. Un ne viņi vien brīžiem izstrādāja tādus cundurus, ka tie kļuva par kolhoza folkloru.

Piemēram, slaucēja izdomā pacelt sava darba ražīgumu, pienu atšķaidot ar ūdeni. “Ko tu tagad dari?!” kolēģe jautāja, to redzot. “Un kā tu domā, ko es tagad daru?…” apmēram tā viņai atteica pieķertā.

Citreiz atkal – divi vīri kunga prātā brauca ar motociklu, viens stūrēja, otrs ļuļkā.

Līkumoja, līkumoja, kamēr – dīķī iekšā. No tā viena virs ūdens palika tikai apaļa ķivere.

Blakus atradās vīri, kas šos izvilka krastā, bet vai tad dzērājiem tā kāda mācība? Lai viņus pasargātu pašus no sevis, kolhozs liktenīgajā ceļa posmā aizstādīja dīķim priekšā krūmus; lai tad aizķeras tajos.

“Tā bija – tolaik daudz dzēra, bet arī strādāja. Šodien tie, kuri dzer, nestrādā,” savs komentārs bija Vecpils pagasta kultūras darba organizatorei Intai Dreimanei.

Ar kolhozu atmiņas saistītas arī mazo klašu skolotājai Dzintrai Zvirbulei.

Viņa pastāstīja, ka uz Vecpili dzīvot atnākusi 1960. gadā, kad centrā bija tikai viena lielā ēka, bet vēlāk sākās būvniecība: “Uzcēla Līvānu mājas, darbnīcas, slaucamo govju kompleksu. Mēs ar bērniem gājām ekskursijā skatīties, kā cēla to fermu. Es ar savu klasi arī staigāju pa ganībām.

Tās laistīja, un izveidojās milzīgā ūdens varavīksne; kas tur bērniem bija par priekiem ar ūdeni šļakstīties!”

Vasarā Dz. Zvirbule ar skolēniem strādāja kolhozā darba nometnē. Tā nebija obligāta, bet vecāki, kuri gribēja, tajā bērnus iesaistīja.

“Bija jāravē bietes, jāsien slotiņas aitām. Es tā īsti labi nezināju, kā tas jādara. Iebridām krūmos, sējām, sējām, beigās mums pateica: “No alkšņiem neder, jāsien kārkli!” Un pēc četrām darba stundām bija jādomā, kā bērnus izklaidēt. Braucām kolhozniekiem sniegt priekšnesumus. Atceros, aizbraucām uz Ilmāju, kur pasākumu vadīja aktieris Dreiblats, tur mūs pavizināja ar zirgu.”

Kolhozam ar skolu bija cieša sadarbība. Vecākās klases gāja sveikt strādniekus pirmajā ganu dienā, kad bija lielā rumulēšanās pie fermas.

Tāpat pirmajā labības pļaujas dienā, kad kombaini izbrauca kult. “Reiz es kopā ar bērniem skrēju pāri sporta laukumam, augstpapēžu kurpes kājās… Tā nogāzos, ka feldšerīte teica: tik melnu kāju nav redzējusi,” tagad skolotāja par to pasmaidīja.

“Pēc manām domām, kolhoza laiks bija interesants, jo mana kolēģe Dzintra bija arī kolhoza partijas sekretāre un organizēja daudz pasākumu kolhozniekiem, iesaistīja tajos skolu. Tie gadi bija lustīgi!”

28Skatīt galeriju

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.