liepajniekiem.lv
Vāciete Laura arī apstājas, kaut viņas vīrs jau aizminies labu gabalu priekšā, un, kamēr sieva runās, attālums starp abiem pieaugs vēl vairāk.
Dienvidkurzeme ir maršrutā
No kurienes un kurp braukdama? – jautājam velosipēdistei. “Ceļu sākām Ziemeļvācijā, un nu jau ir nobraukts kāds pusotrs tūkstotis kilometru. Divas dienas pavadījām Liepājā, tagad dodamies tālāk.
Domājam, ka Latvijā uzturēsimies vēl kādas četras dienas, aizbrauksim līdz Rīgai, no turienes dosimies uz Igauniju, bet tālāk uz Zviedriju,” Laura atklāj drosmīgi iecerēto maršrutu, kurā esot ceļā jau aptuveni divas nedēļas.
Uz vācietes velosipēda ir somas priekšā un aizmugurē. Braucēja pastāsta, ka līdzi ir paņemts guļamais, lietus bikses, mētelis un apavi, kā arī apģērbs un sandales siltam laikam.
Vēl – mazliet ēdiena, nedaudz ūdens, jo to nopērk ik pa laikam kādā veikalā, kas gadās ceļā. Taču paņemts ūdens filtrs – drošībai; ej nu zini, ko var nākties dzert…
Uz jautājumu, kādi ir lauku ceļi, kopš izbraukusi no Liepājas, viņa atbild:
“Tie nav vienkārši, ir bedres un, kad mašīnas brauc garām, – daudz putekļu.”
Velotūriste zina, ka Latvijā grants ceļi nav labi riteņbraucējiem.
Savukārt lielās šosejas, kas labākas asfalta seguma dēļ, pilnas ar automašīnām, un tās spiež riteņbraucēju novirzīties uz grants apmali. Pa to arī grūti braukt, turklāt automašīnu straume ir bīstama riteņbraucējiem.
Tieši tāpēc Laura ar vīru nolēmuši braukt pa mazajiem ceļiem.
Laura paņem telefonu un internetā sameklē mediju, kurš viņu uzrunājis, tas ir, portālu. Atrod, tad atvadās, būdama labā omā.
Piekraste pelnījusi veloceļu
Kā vietējie iedzīvotāji redz velotūristus, kuri brauc cauri Ziemupei? Daiga Kadeģe no biedrības “Ziemupīte” pastāsta, ka cilvēki, kuri uz divriteņiem ceļo šogad, nav ļoti noguruši, jo laiks vēsāks, palaikam līst, tāpēc ceļš stingrāks un vieglāk braukt.
Taču pagājušajā, aizpagājušajā gadā gan bijis labi redzams, ka ir pārmocījušies, – atbraukuši Ziemupē, sākumā rādījuši ar zīmēm, lai viņus kādu brīdi liek mierā, jo nav spējīgi komunicēt.
“Ceļš šeit ir briesmīgs, un es apbrīnoju cilvēkus, kuri uz šejieni atkuļas. Ja viņi zinātu, kas sagaida, apšaubu, vai izvēlētos šo maršrutu,”
ziemupniecei arī patīk braukt ar divriteni, bet viņa sapratusi, ka patikšana nav mocību vērta.
“Mūsu puse arī pelnījusi tādu veloceļu kā uz Bernātiem, kas jau pierādījis, ka ir ļoti izmantots. Te tam vajadzētu vest nevis gar Ventspils šoseju, bet cauri Šķēdei un tālāk, lai neapiet piejūras ciemus – Saraiķus, Ziemupi, Akmensragu, arī Saku.
Tas ir mans sapnis, par kuru ir vairāk cerību nekā par asfalta uzklāšanu uz ceļa,”
D. Kadeģe apgalvo, ka arī citi vietējie iedzīvotāji būtu priecīgi par šādu veloceliņu.
Lēnām top riteņbraucējiem un kājāmgājējiem piemērots ceļš bijušā vilciena Liepājas–Ventspils dzelzceļa līnijā.
D. Kadeģe domā, ka pa to ceļotāji aizbrauks uz Pāvilostu, piekrastes ciemos neiegriežoties, un šis tūrisma objekts atņemtu tos cilvēkus, kuri varētu piebraukt pie jūras.
Uz jautājumu, kā velotūristus ietekmē grants ceļa putekļi, ko piemin vācu tūriste Laura, D. Kadeģe atbild, ka runa ir par autobraucēju kultūru.
Nav rets skats, ka akmeņi šķīst uz visām pusēm un saceļas putekļu mākonis, jo auto burtiski aizdrāžas.
“Ir bijis tā, ka es uz ceļa griežu mašīnu apkārt un braucu skatīties, vai cilvēki palikuši dzīvi,”
viņa atceras, ka palikuši auksti kauli, redzot braucam vecākus ar bērnu aizmugurē.
“Mūsu novada tūrisma speciālistiem būtu jāliek aiz auss – jo vairāk veloceliņu attīstīs, jo vairāk cilvēku uz šejieni brauks. Viņi neņem līdzi pilnu bagāžnieku ar ēdienu kā lietuvieši, bet to pērk šeit.
No ekonomikas viedokļa – maksā par to, ka novadā uzturas,” D. Kadeģe uzskata, ka tūristi ienes diezgan daudz naudas un nav gudri nedomāt par infrastruktūru, kas varētu palīdzēt viņiem atbraukt šurp un justies komfortabli.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
