liepajniekiem.lv
Kā Priekules medniekiem klājas šajā medību sezonā, portāls brauc uzzināt no kluba vadītāja Pētera Svētes.
Limitētie zvēri nošauti
P. Svēte ir diezgan noraizējies, jo medību kalendārā dzinējmedību sezonas vidus, bet kluba biedriem šobrīd mežā vairs īsti neesot, ko darīt.
“Cik briežu un aļņu mūsu kolektīvam bija atļauts nomedīt, tik ir likvidēti, tāpēc es domāju, ka dzinējmedības mums beigušās,”
vadītājs gan pieļauj, ka skaitam varētu būt papildinājums, jo zvēri ļoti posta jaunaudzes – noēd jaunajām eglītēm galotnes.
“Tagad daudz meža izcirsts un jaunaudžu ievērojami vairāk nekā kādreiz. “Latvijas Valsts meži” mums dod signālu, ka ir postījumi, un mēs, zinot meža kvartāla numurus, braucam uz turieni un zvērus apmedījam.”
Kolektīva medību platība ir Priekules pagastā, vairāk nekā 6000 hektāru, no tiem valsts meži – 2800 hektāru.
Vilkos arī nevar iet, jo to medību sezona Latvijā beidzās 27. decembrī, kad bija nomedīts 2024./2025. gadam noteiktais skaits – 300.
Vilkus atļauts šaut no 15. jūlija līdz 31. martam, bet pērn sezona beidzās vēl agrāk – 15. decembrī.
“Kad sniegs atnāk līdz mums, tad jau vilki ir nomedīti. Bet, kamēr nav sniega, nav redzamas to pēdas,”
P. Svēte stāsta.
“Mums ir uzdots uziet vilku pēdas, tās fotografēt un attēlus iesūtīt Latvijas Mednieku savienībai. Tā apkopo datus par šo dzīvnieku skaitu, lai to varētu noziņot Valsts meža dienestam, kas nosaka limitu, cik drīkst nošaut. Varbūt palielinās nošaujamo vilku skaitu.”
Uz jautājumu, vai vilki saplēš daudz lopu, P. Svēte atbild, ka gaļas lopu saimnieki neesot neko teikuši. Viņš domā, ka vilki varbūt neiet klāt lielajiem dzīvniekiem.
“Ar lauksaimniekiem mums ļoti labas attiecības.
Zemnieki, kuri apkārt, nenodarbojas ar graudkopību, viņiem ir gaļas lopi. Un nav jau arī vairs mežacūku, kas laukus izrakņā, jo Āfrikas cūku mēra dēļ tās intensīvi izmedīja.
Brieži gan savairojušies – teļi, govis, buļļi. Tos medījam gaides medībās. To sākums 1. septembrī mums ir tikpat kā svētku diena. Varētu teikt, ka iegūstam jaunības eliksīru, kad apkārt redz, kā vīrieši gaiņā meitenes,” P. Svēte pajoko.
Vai mežā sastopami zaķi? Mednieks saka: vispār ir, bet, kad reiz ar suņiem apjozuši dārzu, tad neesot no tā izdzinuši nevienu garausi. Pirms tam licies, ka tur pilns ar zaķiem.
Mednieks 54 gadus
Ja patiesi Priekules pilsētas medniekiem būs dīkstāve, ko vadītājs pasāks? “Pamakšķerēšu. Ja būs sals, izurbšu ledū caurumus, pavilkšu zivtiņas,” viņš atklāj vēl vienu savu aizraušanos.
Izrādās, ir arī azartisks sēņotājs – P. Svēte ņem no dabas visu, ko tā dod. Tā iegājies jau no bērnības, kad sadraudzējās ar mežu.
“Uzsāku medīt Kalētos. Kad biju deviņus desmit gadus vecs puika, gāju radiniekam par dzinēju.
Tajos laikos tā darīja, ka mednieks paņēma līdzi puišeli, kas visu dienu staigāja pa mežu, vakarā viņam iedeva trīs rubļus. Tā bija liela nauda!” stāsta pieredzējušais mednieks.
“Pēc dienesta nonācu Priekulē darbavietā, kurā bija daudz mednieku, un viņi mani ievilka medībās. Vispirms bija divi gadi jāstaigā par dzinēju un jāpilda klaušas – sēju slotiņas, darīju dažādus darbus. Tajos gados ziemās sniegs bija līdz viduklim un traktors mežā stūma ceļu, lai mednieki varētu nostāties.”
P. Svētem mednieka stāžs no 1971. gada. Kad viņš iestājās Priekules mednieku kolektīvā, tajā bijuši 86 mednieki, šodien – 43, viņu skaitā divas sievietes.
Protams, ne visi ir aktīvi mednieki. Priekulnieki palikuši vairs tikai četri, pārējie ir no citām Dienvidkurzemes vietām un Liepājas.
Palaikam uz savām medību platībām viņi uzaicina viesmedniekus.
Kluba vadītājam 75 gadi, bet viņš nav vecākais biedrs, tas ir Ilmārs Zeme, kam 80 gadu. Protams, ir arī jauni mednieki, kas vecumā ap 30.
“Manā jaunībā mums nebija savas apmešanās vietas.
Tad nomedītos zvērus apstrādāja projām mežsarga mājas sētā, kas atradās starp ezeriem – Blažģi un Sepeni. Izņēma kūtiņai dubultās durvis un uz tām dīrāja. Kad izdevās pamanīties tikt iekšā par virtuves strādnieku, tad jau bija silti,” P. Svēte atceras senu pagātni.
Kopš 1983. gada Priekules pilsētas mednieku klubam pilsētā ir savas telpas, uz kurām ved nomedītos dzīvniekus.
Kolektīva mājvieta ir garāžu masīvā. Galējai garāžai piebūvēta nedaudz atšķirīga daļa, jo tajā laikā nedrīkstēja būvēt atsevišķu ēku.
Tur ir kamīnzāle ar galdiem un soliem, tā ka var rīkot saviesīgu pasēdēšanu. Pie sienām – medību trofejas. Pagrabstāvā – apstrādes telpa un virtuve vienuviet.
P. Svēte, uzrādot telpas, grib mūs novest arī lejā, bet tur – ūdens, trauki peld pa virsu. P. Svētem tas nepatīkams pārsteigums.
Kad atvadāmies, viņš aizsteidzas meklēt, kas ūdeni izsūknēs. Saimniecisko jautājumu kārtošana ir kluba vadītāja ziņā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
