Foto: Palīdzēs tikt brunčos iekšā. Lia Mona Ģibiete savās mājās izveido “Brunču biroju”
Kapsēdē atvērts “Brunču birojs”. To savās mājās “Madarās” izveidojusi ilggadēja Kurzemes tautastērpu informācijas centra vadītāja Lia Mona Ģibiete.
Agrita Maniņa
"Kurzemes Vārds"
Pirms gadiem viņa pensionējās, taču sapratusi, ka joprojām vēlas ar cilvēkiem dalīties bagātīgajās zināšanās, un nu interesentus aicina pie sevis.
“Konsultācijas, mācības, lai kā tās sauktu, ir pilnīgi par brīvu!” viņa uzsver.
“Gribu dot ziņu, ka šeit var saņemt informāciju – uzzināt visu par brunčiem. Pastāstīšu arī par meistariem; kur auž Liepājā, Rīgā vai Cēsīs, kur uztaisīs sleņģeni, kur uzadīs zeķes.
Speciālistus atrast nav viegli, bet man tādi sakari ir gadiem,”
viņa ieinteresē.

Ja kāds pats grib darīt, viņam ierādīs un izstāstīs, kā var izdarīt ar šodienas pieeju un arī to, kā noteikti nedrīkst darīt. Svarīgi, lai būtu mūsdienīgi un ērti, bet tērps nezaudētu tradicionālo izskatu.
“Ja brunčiem pāri būs šujmašīnas vīle, tad tie pagalam. Pamācīšu, kā, piemēram, krokās iemānīt kabatu,” šādas bezmaksas konsultācijas pie L. M. Ģibietes var saņemt, iepriekš ar viņu sazinoties.
“Brunču biroja” izveidotāja spriež:
ja cilvēki iemanīsies izmantot viņas padomus, kā tradicionālās lietas kombinēt ar mūsdienu apģērbu, tas būs lieliski,
jo – cik tad šodien vajag īstos tautastērpus?
Arī tautas deju dejotājiem tos pieskaņo, lai varētu ērti kustēties.
“Visvienkāršāk ir izvēlēties kādu detaļu no tradicionālā, teiksim, rotu vai rakstu. Piemēram, no brunču auduma var uzšūt žaketi. Es grasos ar lillā suitu brunču audumu apvilkt guļamvietu,” saimniece norāda uz dīvāniņu.

Tām lietām, ko pievieno jaunajam tērpam, gan vajadzētu būt tradicionālām, lietpratēja piekodina.
Viņas meita reiz uz balli uzģērbusi melnu minikleitu un ap vidu aplikusi sleņģeni. Kāpēc gan ne? Mamma viņu par to paslavējusi, jo metāla josta patiesi izskatījusies ļoti skaisti.
Šajā gadījumā apaviem jābūt klasiskiem, bet
esam aizmirsuši, ka var taču vilkt arī pastalas, jo īpaši – bērni. Tās ir pieejamas, meistari darina.
Sarunu virzieni, kuros prasmīgi aizved L. M. Ģibiete, var būt visdažādākie. Dzīves skola, kurā skolotājai var uzticēties. Viņa pajoko, ka palīdzēs tikt brunčos iekšā, bet patiesībā “Madarās” var gūt vairāk.
Saimniece, izrādot savu daiļo dārzu, par augiem un akmeņiem stāsta tikpat aizrautīgi kā par brunčiem un visu pārējo, kas ar tiem saistās.