liepajniekiem.lv
– Jums ir vēl kādi plāni, kā attīstīt dārzu?
– Ir! Un ir arī daži tādi, ko es nemāku izpildīt, man vēl ir jāpadomā, kā to realizēt. Dažkārt par tām lietām, kas tev galvā ir jau divus gadus, kaut kādā mirklī atnāk apskaidrība, un viss top.
Pats manas darbošanās pirmsākums bija jau pirms padsmit gadiem. Bet nu ir pagājuši precīzi četri gadi, kopš atvērta darbnīca.
Tas visu laiku bija tāds mazs, nepiepildīts sapnis.
Patiesībā jau ļoti liels un nepiepildīts sapnis.
Man visu radošo procesu kaut kādā vietiņā vajadzēja nobāzēt. Tad pienāca mirklis, kad arī atradām šo stūrīti, kur man palikt ar savām lietām.
– Tagad šī vieta ir izveidota tāda, kādu to bijāt izsapņojusi?
– Teikšu tā – ir labāk. Tik, cik mēs esam izdarījuši, ir vairāk, nekā es biju atļāvusies sapņot. Bet domāju, ka šeit simtprocentīgi stāvēja kas augstāks klāt, lai to visu sasniegtu.
Ja es sev biju velējusies mazu darbnīcu, kur palikt ar savām lietām, tad bija pirmie zvani no cilvēkiem, ka viņiem vajag visu. Sākumā domāju, kas tas ir – viss. Bet cilvēkiem bija ļoti liela interese, kā no mazumiņa var patiesībā radīt gana lielas lietas.
Protams, tam visam klāt stāv nežēlīgs darbs.
Bet to var. Un sevišķi tad, ja visa ģimene sakoncentrē spēkus un visu kopā arī dara. Vienkārši izdodas. Visiem, katrai grupai saku, ka ir jāsapņo, ir jāļauj sev sapņot.
Cilvēkiem ir interese. Paldies Dievam, viņi nāk, viņiem vajag, viņi zvana.
Esmu dzimusi laukos un atnākusi uz pilsētu. Bet es sev biju uzbūrusi iekšējo sajūtu – ja man kādreiz būs vieta, māja, kur man būs pagalms, es gribu to vienmēr piepildīt ar cilvēkiem. Un cilvēki tiešām nāk un iet.
Pat nenojautu, ka man tik ļoti patiks uzņemt ciemiņus.
– Par ko cilvēki visbiežāk interesējas?
– Aizputniekos ir radīts priekšstats, ka radu tikai lellītes. Tas tāpēc, ka ļoti daudz tās publiskoju. Bet izrādās, ka tās rotaļlietas nav tik daudz vajadzīgas bērniem, cik pieaugušajiem. Pārsvarā šeit nāk pieaugušo grupas.
Nāk arī skolēni, mazāki bērni, lielāki, bet pārsvarā tomēr pieaugušie. Un, ja šķiet, ka esi izaudzis no pasakām, no stāstiem, no dažādām citām lietām, ar kurām mēs šeit darbojamies, piemēram, mērām Pelnrušķītes kurpi, tad patiesībā tā nemaz nav.
Cilvēkiem ir interesanti. Viņi ir ļoti atvērti un labprāt atgriežas savā bērnībā. Un mēs visus šos pagalma piedzīvojumus izdzīvojam kopā.
– Un cik sen pati jau esat aizputniece?
– Sen. Bet īsti nekad par aizputnieci neesmu sevi uzskatījusi.
Es tomēr esmu dzimusi Gaviezē. Un, lai vai kā, sirds to pietur par savu īsto vietu.
Protams, ka tagad, kad šeit ir izauguši bērni un ir sava māja, ir citādāk. Bet sirds tomēr ir tur – pirmsākumā.
– Ko darījāt, pirms tapa dārzs?
– Mans laiks ir pagājis kopā ar bērniem kā pedagogam. Bijuši arī citi darbi. Bet kādā mirklī es sapratu, ka mana sirds ir citur, ka es nevaru vairs sevi raustīt.
Protams, tā doma, ka man ir jāsper šis solis, bija jau sen. Bet mums visiem ir baiļu sajūta, jo Aizpute ir pietiekami maza pilsēta, kur uz katru darbavietu stāv rinda.
Kad sākās pandēmija, bija tāda sajūta – kas tagad būs? Šķita, ka būs slikti, lai gan patiesībā man tas nāca par labu.
Tagad varu teikt, ka nožēlot nav ko. Bet dažkārt nodomāju, kāpēc agrāk nebiju drosmīga un nespēru šo soli.
– Kā izbrīvēt laiku sev, ja darbs ir mājās?
– Ja man kādreiz bija tāds mazs blociņš, tad tagad man ir kārtīgs plānotājs. Tajā katra diena ir diezgan nopietni aizrakstīta.
Bet, kad es jūtu, ka man vajag brīvu mirkli, tad ir viss. Tā diena tiek izsvītrota un pieder tikai man.
Cilvēki man saka: tu vienmēr esi aizņemta. Un darbus es sev tiešām protu labi izdomāt! Bet, ja mani kāds kaut kur sauc – uz koncertu, teātri –, es ievelku krustu, un tā ir mana diena.
Tad, ja ir māja vai darbnīca, tu sev brīvu nevari paņemt. Visu laiku redzi, ka kaut kur kaut kas ir nepadarīts.
– Garlaicīgi droši vien nav nekad?
– Nē, tiešām nav garlaicīgi! Zināt, kuros mirkļos man ir garlaicīgi? Tad, kad man saka – apsēdies, piemēram, pludmalē, pasauļojies vai paskaties filmu. Lūk, tas ir garlaicīgi! Es nezinu, kur tos pirkstus likt.
Pārceļoties uz šo vietu, mēs diezgan nopietni apsvērām, vai mums ir vajadzīgs televizors. Sapratām, ka mums nav laika to ieslēgt, tāpēc pašlaik ļoti veiksmīgi bez tā dzīvojam.
Mēs nu jau sen televizoru skaisti esam pielikuši pie sienas kā gleznu. Un tas ir tik forši.
– Televizoru vispār nekad neieslēdzat?
– Nē! Radio arī tikai tik, cik es braucu ar mašīnu. Absolūti nejūtos atrauta no pasaules. Ir cilvēki, ar kuriem var parunāties, ja kaut kas interesē. Var arī palasīt par to, kas notiek apkārt.
Un tad, kad radu savus darbus, es šad tad izvēlos kaut ko paskatīties jūtūbē. Nezināju, ka to var izdarīt tik viegli, jo kādreiz bija laiks, kad ieslēdzu televizoru un tas tur arī kaut kur fonā skanēja. Tagad viss ir citādāk.
Te meža baloži sētā ielido, te putni čivina. Ir labi!
– Labprātāk uzturaties laukā vai iekštelpās?
– Šogad es beidzot noformulēju, kurš gadalaiks man sevišķi patīk.
Man visi patīk, bet tomēr mīļākais ir pavasaris. Kad viss sāk ziedēt, plaukt, kad daba mostas.
Man ļoti patīk laukā un te jo īpaši, jo varu pavērt durvis un priekšā nav kāpņu telpas, bet gan dārzs, kur izskrieties.
– Jūsu pasaku dārzu rotā arī lielformāta ziedi. Zinu, ka mācāt tos darināt arī citiem. Kāpēc ziedi?
– Tad, kad sajūties tukšs, trauks ar kaut ko jāpiepilda. Es atklāju, ka arī tādi ziedi var tapt. Un cilvēki, kuri jau ilgi strādā ar rokām, diezgan ātri visu saprot.
Man nebija grāmatas arī par adīšanu vai tamborēšanu. Tādas lietas es praktiski nekad nemācos, man vienkārši vajag redzēt. Redzot man ir viegli uztvert.
Tas pats ir ar ziediem. Pagājušogad pirmie, ko es sāku patstāvīgi veidot, bija vizbuļi. Tagad tie man jau otro gadu stāv pie mājas un priecē cilvēkus.
Ar draudzeni braucām uz mežu meklēt vizbuļus, bet tie vēl nebija īsti sākuši ziedēt. Man vienmēr vajag, lai ir tā pareizi, bet izrādījās, ka tajā mazajā pušķītī, kas izlīdis no zemes, visi ziedi ir tik dažādi.
Nav tāds viens pareizais.
Tad cilvēki sāka interesēties, prasīt, teica, ka patīk. Un man ir interese ķert radīšanas prieku, veidot kaut ko jaunu.
Protams, ka tās jaunās lietas prasa laiku. Nav tā, ka es apsēžos un ir gatavs. Es pamēģinu, pagrozu plaukstā īsto dabas ziedu, papētu, kāds tas ir.
Tagad man to ir tik daudz – purenes, magones, saulespuķes.
– Kas no visa veidotā ir bijis visgrūtākais?
– Ir bijušas divas lietas, ko es esmu sākusi darīt un uzreiz nodomājusi – nē, to es nekad vairs nedarīšu. Bet pēc tam daru gan!
Pirmā bija filcēšana. Varbūt tajā reizē man nebija īstais noskaņojums. Bet kaut kas toreiz liecināja par to, ka tas nav mans.
Un otrs bija mauči. Kad es sāku taisīt pirmo mauci, tas, protams, bija gana sen, man likās – tik smalki, tik piņķerīgi, nu kā var uztaisīt. Un tad aizgāja.
Man patiesībā patīk daudzas lietas darīt. Bet ir vajadzīgi arī tie mirkļi, kad esmu viena ar saviem rokdarbiem, jo man vienkārši patīk radīt. Bet ne vienmēr arī var izdarīt to, ko tajā brīdī plānoji darīt.
Ir bijis tā, ka darot saprotu, ka ļoti grūti iet un jūtu – ka kaut kas sapinas, kāds valgs nepaņemas. Un tad ir dienas, kad apsēžos un viss aiziet tā kā pa diegu. To esmu pārbaudījusi.
Tajās reizēs, kad jūti, ka nav labi, tad tiešām, ja vien iespējams, liec nost un nedari.
– Kāpēc pie jums pagalmā ir spoguļi?
– Man vienkārši ļoti patīk spoguļi. Cilvēki ir ārkārtīgi aizspriedumaini – akmeņus mājās nest nedrīkst, tur ir tādas enerģijas, vēl kaut ko nedrīkst, jo tur atkal ir citas enerģijas.
Ir arī ļoti daudz cilvēku, kas baidās no manām slotām, bet es iekšēji tikai par to pasmaidu.
Manuprāt, ja tu uz kādu lietu skaties ar aizdomām vai ticību sliktajam, tad to tev tā arī dos. Varu izstāstīt stāstu par to, kas notiek, kad spoguli ieliek dobē.
– Kas notiek?
– Es pagājušogad ar cimdiem ravēju dobi, un te pēkšņi man no tās zaļās masas viens stiepj pretim savu sarkano roku. Biju aizmirsusi, ka ieliku tur spoguli! Tad gan es labi nejutos un to dzirdēja visi kaimiņi. Tā arī mēdz gadīties.
Bet patiesībā, skatoties uz to spoguli cauri slotu burvju mežam, katrs var ieraudzīt savu dubultnieku.
– Mani pārsteidza arī tas, cik daudz jums te slotu.
– Kāpēc man ir tik daudz slotu, kāpēc man ir daudz dakšu un kāpēc man ir daudz nātru – tādi parasti ir jautājumi no cilvēkiem.
Kādreiz es uz to nevarēju atbildēt, jo nebiju noformulējusi domu. Tad sāku domāt, ka uz to varu atbildēt ļoti īsi – pietiek būt Paijiņai! Es arī kādreiz gribu iedzelt.
Bet es pati to neizdomāju, jo, šeit ievācoties, vienkārši jutu, ka visam jābūt dabiskam. Sargāju arī dadžus, lai neviens nenopļauj!
– Esat māņticīga?
– Laikam jau ne. Atceros laikus, kad man likās, ka, piemēram, pēc matu izķemmēšanas nedrīkst tos palaist pa vējam, galva sāpēšot. Vairāk neticu. Jātic sev.
Vienmēr cenšos sevi noskaņot pozitīvi. Manuprāt, ja domāsi, ka viss ir slikti, tad pats tā arī jutīsies.
– Jūsu mājā ir arī muzejs. Kā radās tur izveidotais “Vectēva stāsts”?
– Kāds kungs pie vārtiņiem atnesa kastīti ar netīrām pudelītēm un teica, ka varbūt noderēs muzejam, jo tās pudelītes ir izraktas dažādās būvniecības vietās Aizputē.
Protams, ka biju ļoti priecīga, jo tās ir senas pudelītes. Pagāja kaut kāds laiks, un nākamais atnesa kaut ko. Un tad gadījās, ka lietas parādījās pie vārtiņiem.
No manas puses nāca jautājums – kāpēc jūs nesat? Man atbildēja, ka Aizputē visi runājot, ka taisu muzeju. Es to tad vēl nezināju!
Izrādās, ka ne vienmēr klačas ir sliktas.
Un tā mēs atvērām “Vectēva stāstu”. Dažādas lietas cilvēki sāka nest pat ar visiem aprakstiem. Tagad par tām varu pastāstīt un dot kaut ko pretim cilvēkiem, kas man tās ir uzticējuši.
– Ārpus dārza jūs var satikt arī tirdziņos. Kā vēl tam atrodas laiks?
– Ir tā, ka dažkārt ģimene var redzēt, ka esmu nogurusi. Man saka, lai atpūšos, neskrienu. Un tad es atbraucu mājās no tirdziņa un saku, ka es tik pareizi izdarīju, ka aizbraucu.
Ja es palieku savās mājās, savā vidē – šeit jau nav iespējama atpūta. Es varu varbūt kaut ko darīt lēnāk, kaut ko jaudīgāk, bet vienalga es darīšu.
Aizbraucot uz tirdziņu, es nonāku svētkos.
Un tagad man ir ļoti daudz tirgus paziņu un draugu. Viņi atgriežas, kaut ko pastāsta.
Līvas ciema svētki šķita tik skaisti. Noskatījos koncertu, vakarā aizgāju līdz jūrai. Paspēju savā darba laikā pastaigāt pa tirgu, ēst saldējumu un vēl visādus kārumus. Tur ir forši un vēl varu ar feiniem cilvēkiem satikties.
Man dažreiz cilvēki, kas mani redzējuši tirdziņā, teikuši, ka tur tikai strādā vien. Bet es atkal saku, ka darbs ir mani svētki!
Vizītkarte
Laila Luzere
- Dzimusi 1973. gada maijā.
- Radošās darbnīcas “LaLu” radītāja un īpašniece.
- Izveidojusi pasaku dārzu, kur ikviens var izdzīvot bērnības sapņus.
- Savu dzimšanas dienu asociē ar maijpuķītēm un ziedošām ābelēm.
- Labprāt izvēlas grūtu atpūtu, piemēram, kāpt kalnos.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
