liepajniekiem.lv
Mežvidos pavada vasaras
Darbdienas vidū cilvēku balsis tikpat kā nedzird, jo liela daļa vasarnīcu saimnieku strādā citur. Kaut kur skan celtniecības instrumenti, ierejas suns, norūc reta automašīna.
Pa zaļiem vīteņiem apaugušiem vārtiņiem, ausīm plīvojot, iztek žiperīgs papilons Štikijs. Suņuks gluži kā pārvaldnieks nogrozās ielas vidū, sak, vai viss kārtībā, tad atgriežas pie saimnieka kājām.
Ilmārs īsumā pastāsta portālam dārziņu vēsturi.
1970. gados Metalurga rūpnīcas darbiniekiem piešķīra pirmos 600 kvadrātmetru lielos dārziņus, kuros drīkstēja uzbūvēt vienstāva mājiņas.
Tad palēnām piepildījās astoņi sektori, katrā pa astoņiem īpašumiem.
Divstāvu ēkas sāka rasties pēc neatkarības atjaunošanas, kad atļāva būves paplašināt. Arī Ilmāra sievas vecāku nopirktajai dārza mājai znots uzbūvēja otro stāvu.
Tāpat izskatu mainījis dārzs, jo vairs nav kā padomju gados, kad viss bija uzrakts un sievas vecāki izaudzēto arī tirgoja.
“Audzēju šo to mazliet, zemenes – lai ir mazbērniem, ko uzēst. Tagad arī citiem pārsvarā dārzi ir dekoratīvi.
Visi te uzturas vasarā, pa ziemu reti kurš apgrozās. Vienam otram ir uzbūvēts pagrabs, tad brauc pakaļ produktiem,”
tāpat Ilmārs Mežvidos pavada vasaru un, kad rudenī atslēdz ūdeni, atgriežas Liepājā.
Īpašumiem ūdens tiek no dziļurbuma akas.
Dārzu saimnieki esot saticīgi, savulaik Metalurga kolēģi gan esot vairāk turējušies kopā, bet pamazām ienāca svešie, kam ar darbavietu nebija saistības.
Tagad šurp atbrauc ar automašīnām, bet savulaik – ar satiksmes autobusu, kas arī ļaudis satuvināja.
“Te kādreiz bija nabadzīgi kolhoza lauki, zeme – tīra grants, bet piecdesmit gados tā uzlabota. Netālu atrodas trīs uzplūdināti dīķi.
Cilvēki iet makšķerēt, atpūsties kopā ar bērniem, mana kundze – peldēties,”
vēl Ilmārs pastāsta, ka Mežvidu ceļš ir pašvaldības, savukārt tālāk šosejas virzienā ir vecais Cīravas ceļš.
“Pašvaldība gribēja, lai privatizējam grāvjus pie dārziem, bet nav jau jēgas, tāpat tos appļaujam.”
Dārziņos esot droši. Ilmārs zādzību pieredzējis tikai vienreiz 90. gadu sākumā, kad garnadži aptīrīja vairākas mājiņas un aiznesa arī viņa celtniecības instrumentus.
Feini kaimiņi
Mārtiņu un Indru Ālīšus satiekam, kad nupat atbraukuši no Liepājas. Viņi ienes mājā pārtiku. Kopā ar saimniekiem ieradies arī suns Hammers. Tas šajā īpašumā ir visilgāk, jo ģimenei nācis pūrā kopā ar māju.
“Vai tad jūs nezināt, kā notiek? Paņem suni maziem bērniem, bet, kad tas paaugas, vairs nav vajadzīgs,” Mārtiņš pastāsta četrkājainā drauga likteni.
“Nu jau 13. gads, kopš nopirkām vasarnīcu. Atpūšamies, kopjam dārzu, audzējam tomātiņus, gurķus, puķes.
Šī vieta mums ir, lai atgūtos no pilsētas un izkustētos.
Strādājam, cik gribam, bet, ja negribam, – nedarām neko,” Indra pastāsta, ka sākumā vēl strādājuši algotā darbā, tad brauca šurp nedēļas nogalēs, bet tagad vasarās ir vairāk laukos nekā pilsētā.
Pārtiku viņi atved līdzi, jo nebrauc autoveikals kā kādreiz. Vīrs pasmej, ka vairs neesot veču, kas dzīvo uz vietas, attiecīgi – nav pircēju: “Jaunie atbrauc piektdienās, patusējas, pirmdienā ir atpakaļ pilsētā.”
Ālīši jau arī atpūšas līdzīgi – kad atbrauc bērni, tad pavisam labi pasēžot dārzā. Indrai un Mārtiņam ir četri mazbērni un jau divi mazmazbērni. Visi – pilsētnieki, un vasarnīcā patīkot.
Mājā ģimene ietilpst, tajā ir viena 20 kvadrātmetru liela istaba, otra – maza, saimnieks piebūvējis virtuvi un verandu.
“Kaimiņi feini, neviena bļaura, un jūtamies labi. Mums kaimiņos atnāca prīmā muzikants – oh, kā viņš spēlē akordeonu!”
Mārtiņš teic, ka otrā pusē dzīvo cits muzikants un, kā viens beidz spēlēt, tā otrs sākot. “Man neko citu nevajag – atveru logu un klausos.”
Līdzīgi kā Ālīšiem, veranda ir arī kaimiņam Guntim Grospiņam. Sastopam viņu pa stikloto telpu dzenājam mušas. “Man nepatīk, ka tās nāk iekšā,” sirmais kungs nosaka un aicina piesēst dīvānā.
Veranda piepildījusies ar novāktu dārzeņu smaržu, pāri citām – ķiploku smārds.
Vēlāk Guntis izrāda visu ēku, kurā ir arī lielāka istaba, tualete ar duškabīni un virtuve. Viņš tur dzīvo viens, sev gatavo ēst.
Produktus atvedot citi, reizēm pats braucot tiem pakaļ ar autobusu, bet esot grūti iet gabalu līdz pieturai, jo sāpot pēdas.
Vasarnīcas īstais saimnieks esot dēls, kurš dzīvo Ventspilī, savukārt tētim dzīvoklis Liepājā. Arī tur viņš ziemās viens pats, jo sieva ir nomirusi, bet teic, ka ar visu tiekot galā itin labi.
Viņa koptais dārzs ir nevainojamā izskatā – mauriņš kā paklājs, augstais skujeņu dzīvžogs apgriezts. Siltumnīcā – gurķi, tomāti, kas vēl zaļos ķekaros.
“Es jau te esmu ilgi, vēl agrāk nekā no Metalurga laikiem. Esmu vietējais, tepat netālu uzaugu.
Piedalījos šīs mājas celtniecībā, tad man bija kādi gadi 20. Cik vecs esmu tagad? Pairīt būs 85,” Guntis smaida.
Par vasarnīcu pastāsta, ka nesen dēls uzlika jaunu jumtu, jo ūdens nāca iekšā, arī pamati būtu jāremontē, bet pagaidām – kā i, tā i. “Braucu šurp viens, tikko var sēt un stādīt, un, cik es varu, tik kustos.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
