liepajniekiem.lv
Dzīve konteinerā
Alus brūzis pieder Montas vecākiem, pāvilostniekiem Uldim un Tamārai Kurzemniekiem. Arī Montas tētis ir tēlnieks, tāpēc ģimene smej, ka meitai Annai ir iespēja kļūt par tēlnieci trešajā paaudzē.
“Forši teikt, ka dzīvoju alus brūzī!
Mēs vēl te remontējam, bet ievācāmies jau septembrī. Esmu vienmēr dzīvojis tādās netradicionālās vietās. Kādus piecus sešus gadus Rīgā nodzīvoju kuģa konteinerā. Biju noguris no lētu dzīvokļu īres, tāpēc, sakrājot naudu, nopirku zemes gabalu un uz tā noliku kuģa konteineru.
Pirmajā naktī, kad gribēju taisīt durvis ciet, sapratu, ka tās nemaz no iekšpuses nevar aiztaisīt. Tas bija pirmais, ko tur sakārtoju,” stāsta Kristaps.
Monta, kura Pāvilostā uzauga, atzīst, ka ir patīkami tur atgriezties pēc vairākiem dzīves gadiem Rīgā.
Telpu, kurā šobrīd apmetušies, viņa jau sen bija noskatījusi kā savu nākotnes darbnīcu. Pirms aptuveni pieciem gadiem kopā ar tēti palēnām sākusi to iekārtot, bet nebija domājusi, ka to kādreiz izdosies pabeigt.

“Ir doma, ka nākotnē te varētu rīkot kaut kādus kultūras pasākumus, pieaicināt citus māksliniekus, jo teritorija ir pietiekami plaša. Blakus telpa arī ir pietiekami liela, lai tur varētu eksponēt darbus, rīkot izstādes.
Labprāt piedāvātu arī kādas nodarbības vietējiem,”
savas mākslas telpas plānus ieskicē Kristaps.
Pats nāk no Talsiem, tāpēc īstenu mazas pilsētiņas atmosfēru līdz galam nav izbaudījis, bet K. Andersons neslēpj, ka dzīve Pāvilostā viņam ļoti patīk.
“Interesanti, ka es visu bērnību esmu sapņojis par kuģiem, izgatavojis laivas un beigās apprecējos ar sievieti, kura nāk no kuģu pilsētas!”
Viena no paša veidotajām laivām atstutēta arī pret darbnīcas, bijušās apiņu glabātuves, sienām.
Kristaps pastāsta, ka peldlīdzeklis īpašāku padarīja arī “Straumes” kaķa izgatavošanu, jo arī tur stāsts saistīts ar ūdeni.
Kaķis tapa steigā
Telefona zvanu par kaķi tēlnieks saņēma nedēļu pirms tam, kad tam bija jābūt gatavam.
“Biju Lietuvā ledus festivālā. Divas dienas pēc atgriešanās man paziņoja, ka vajag uztaisīt “Straumes” kaķi. To vajadzēja pēdējā brīdī, un visi parasti iesaistītie tēlnieki bija aizņemti.
Pieslēdzos un pāris dienu laikā visu izzāģēju, izgrebu un aizvedu uz Rīgu.”
Slavenā kaķa tēlu veidojis pats, taču gan Monta, gan sievastēvs bijis liels atbalsts.

Mākslinieks atzīst, ka, tik īsā laikā intensīvi strādājot pie viena darba, ļoti nogurst acis – paliek arvien grūtāk saskatīt dažādas nianses, kā pietrūkst un kā par daudz.
Ģimene ik pa laikam darbu aplūkojusi un kā profesionāli tēlnieki dalījušies savās pārdomās.
Pāris neslēpj, ka dažreiz cenšas strādāt komandā, bet tas ne vienmēr sanāk, jo katram māksliniekam savs redzējums, stils un pieeja mākslas radīšanā.
Pagaidām jaunajā studijā tapuši vien pāris darbi.
“Tagad, audzinot Annu, jebkuru brīvo brīdi cenšos izmantot radoši, bet darbiem jābūt produktīviem. Tas, ko es pati līdz šim neesmu iemācījusies, ir pārdošana. Šī ir izklaides industrija, un savs darbs ir arī jāpārdod. To vēl mācos. Bet Kristaps pārsvarā taisa to, ko citiem vajag.
Man vienmēr bijis otrādi – taisu to, ko kādam tikai varbūt vajag, bet kas ir mana radošā izpausme,”
stāsta Monta.
Arī vīrs piekrīt, ka atrast balansu starp radošumu un naudas pelnīšanu nav viegli. Vislabāk, ja izdodas strādāt ar pasūtījumiem un brīvo laiku veltīt paša mākslai, bet daudzi visu savu radošumu izsmeļ, pelnot iztiku.
Top Valda Vikmaņa portrets
Pie alus brūža garāmgājējus sagaida gan Montas izveidota sievietes skulptūra, gan Kristapa pirmais sametinātais veidojums, gan pāris iesāktu darbu.
Viens no tiem top no paliela vesela rozā kvarca gabala, kas esot diezgan reti iegūstams, jo pārsvarā ir pieejams brūnos toņos.
Jautājot, kur to atrada, tēlnieks ar smaidu iesaucas, ka tepat aiz stūra. “No kaimiņa! Braucu garām, skatos un nespēju noticēt! Tiešām rozā kvarca gabals. Gāju sarunāt to akmeni. Kaimiņš teica, ka viņam nevajag, lai ņemu.
Dodu naudu, bet šis priecājas, ka nu jau par akmeņiem maksā!”
Idejas tam, ko vēl abi vēlas realizēt, ir.
“Gribu pamēģināt granītā izkalt sievas portretu. Top arī diriģenta Valda Vikmaņa portrets. Mums jau stāv ģipša modelis, bet gala darbu taisīsim no nerūsējoša tērauda.
Monta to iesāka jau pirms pāris gadiem – cītīgi skicēja idejas, visu saskaņoja, izveidoja dizainu. Bet tad apstājās budžets realizācijai. Ceram, ka šogad sanāks pabeigt.”

Kristaps atzīst, ka gada aukstajā laikā pašlaik pārsvarā strādā ar ledus skulptūrām. Gada sākumā piedalījies festivālā Lietuvā, bet pagājušonedēļ – Jelgavas ledus skulptūru festivālā.
Tur izveidojis pašportretu, kurš tērpies starpdimensionālā robota tērpā, ko uzvilcis, lai ārpus sava kosmosa kuģa savāktu olas brokastīm.

“Pagājušogad ap šo laiku es pirmo reizi pieskāros ledum, pirms tam pat nebiju braucis uz Jelgavu skatīties šādas skulptūras. Un šogad, pēc vienas sezonas, ieguvu pirmo vietu individuālajā kategorijā.
Saņēmu arī biļeti, lai nākamgad dotos uz ziemas olimpiskajām spēlēm Milānā, kur sacentīšos ar pasaules labākajiem tēlniekiem,” K. Andersons ļoti priecājas par iespēju.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.