Vispirms Katlakalna folkloras kopas “Rāmupe” un Latvijas folkloras biedrības vadītājs Andris Kapusts pasākuma apmeklētājus iepazīstināja ar maskoto gājienu tradīciju.

Viņš gan uzsver, ka iešana čigānos nav tas pats, kas, piemēram, iet ķekatās.

“Čigāni, budeļi, ķekatas – tie nav sinonīmi. Tas nenozīmē vienu un to pašu.

Čigāni ir Ziemassvētku laika maskotā grupa. Tur ir barvedis, lācis, kaza, vilks, nāve, garā sieva, mazais vīriņš. Visi tēli kopā saucās Ziemassvētku čigāni,”

viņš paskaidro.

A. Kapusts gan uzsver, ka šajā gadījumā vārds “čigāns” neapzīmē kādu romu tautas pārstāvi. “To nozīmi drīzāk var raksturot ar vārdu “svešais”.”

Tāpat folkloras zinātājs piemin arī citus līdzīgus masku gājienus – rudenī ir vecīši, kad visi ģērbjas kā vecīši.

Protams, katrs ar kaut ko atšķiroties. Vecīšiem tradicionāli ir bārda un nūja. Tie ieejot kāda mājās, kaut ko nesaprotami murmina, pasaka kādu gudrību un iet tālāk.

Vēl esot Mārtiņbērni un Katrīnas. Savukārt ķekatnieki ir pavasarī. Latvijā ir desmitiem dažādu masku grupu. Un tradicionālās maskas ar savām nozīmēm katrā grupā atšķiras.

Maskas nav arī tikai maskas. Tās uzbur tēlu, kuru vajadzētu iemiesot.

Ja kāds pārģērbies par lāci, tad arī gaitai vajadzētu būt savādākai, kazām jābrēc, bet nāvei jālēkā apkārt ar izkapti.

“Tēli ir pārspīlēti. Nav tādi, kādi esam ikdienā. Tie var būt ļoti lieli vai ļoti mazi. Ar pārāk lielām vai pārāk mazām rokām. Var būt ļoti resni, ar lielām pēdām, sievietes – ar lielām krūtīm.”

Maskām var būt arī visādi palīglīdzekļi. Piemēram, koka miets, kas palicis pāri no vecas lāpstas var noderēt kā vecīša nūja.

To var izmantot arī garās sievas izveidošanai vai dzērves tēla kaklam. Tāpat izmantot var arī kādu noskrūvējamu bistes kātu un citas sadzīves lietas.

Dodoties čigānos pieņemts, ka ir garas, spēcīgas sievas un mazi vīriņi. Parasti tas nozīmē, ka vīrieši ģērbjas par sievām, bet sievas – par vīriņiem.

Svinētāji skaļi un pamanāmi devās no Aizputes kultūras nama uz Amalienburgas muižu.

Tērptie vilki gaudoja, bungas rībēja un taures taurēja.

Ik pa laikam kāds aizputnieks atvēra mājas durvis, lai palūkotu, kas aiz loga šūmējas.

Čigānus visu ceļu pavadīja arī divi koka bluķi. Vienu vilka, otru ripināja.

“Bluķa vilkšana ir ļoti sena tradīcija Eiropas ziemeļu daļā. Latvijā tā ir saglabājusies un varētu pat teikt – ir dzīva tradīcija.

Bluķis iemieso vīrišķā spēku, bet tas tiek vilkts pa zemi, pa zemes māti, kas ir sievišķā puse. Tas nozīmē, ka tā tiek savienots vīrišķais ar sievišķo.

Līdz ar to zemei tiek dots auglības impulss un tā gatava nākamajam veģetācijas periodam,” paskaidro A. Kapusts.

Bluķa vilkšanai ir arī citas nozīmes. Piemēram, to velk, lai tas kustina kosmosu jeb, lai kosmoss nekad neapstātos.

Bet,

ja bluķi trīs reizes apvelk ap māju, tad māju sargās no ļauna.

Lai arī ko ar to darītu un kādā nolūkā, bluķis vienmēr nonāk ugunskurā.

Pirms tam gan katrs gribētājs to aplēja, izteica vēlēšanos vai novēlējumu un trīs reizes pa to uzsita ar dūri, lai teiktais piepildītos.

Aizputē pārsvarā izskanēja vēlējumi bērniem – lai tie gudri un zobi veseli.

Tāpat muižā bija iespēja izliet arī laimīti.

“Cilvēki vienmēr ir vēlējušies uzzināt turpmāko likteni un ir bijuši dažādi veidi, metodes kā to darīt.

Latviešu tradīcijās ir dažādi zīlēšanas veidi, bet viens no tiem ir laimītes liešana. Laimīšu liešana senāk, starp citu, notika ar bišu medus vasku,” pamāca Latvijas folkloras biedrības vadītājs.

Izlietās figūras var aplūkot tāpat vai uzspīdinot gaismu un vērojot, kas parādās ēnās. Taču jābūt kādam zinātājam, kas pastāstīs, ko figūriņa nozīmē.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.