Saimnieki šogad īpaši priecājās par siltajiem laikapstākļiem.

Citus gadus līgotājiem nācies lustēties zem telts jumta.

Bijis arī tā, ka saule caur mākoņiem parādījusies tieši ugunskura rituāla laikā, bet pēc tam lietus atkal turpinājies.

Šoreiz vakars ļāva svinēt plaši – zem atklātām debesīm, bez steigas un ar īstu vasaras sajūtu.

”Dižozolos” viesus uz kopīgu ielīgošanu uzņem kopš 2019. gada.

Namamāte Rigonda Džeriņa stāsta, ka pa šiem gadiem izveidojies arī savs pastāvīgo svinētāju pulciņš – cilvēki, kuri atkal un atkal izvēlas saulgriežus sagaidīt tieši Priekules pusē.

”Šovakar ir arī kādas iepriekš neredzētas sejas.

Nāk arī tādi, kas iepriekš šādas tradīcijas nav piekopuši – viņi nāk, skatās, mācās,” saka Rigonda.

Pirmo reizi ”Dižozolos” šogad ciemojās liepājnieces Ina un Sarma.

Viņas, tāpat kā daudzi citi, bija ieradušās ar savu kompāniju. Ina pastāstīja, ka līdzi atvedusi arī brāli, kurš jau daudzus gadus dzīvo Anglijā. Tur Jāņus īsti nesvinot – svešumā sajūtas esot pavisam citas.

Latvijā par svētku tuvošanos atgādina viss, pat mūzika veikalā, bet tur šīs kopīgās noskaņas pietrūkst.

Ierodoties līgotājiem bija uzdevums – salasīt jāņuzāles, uzpīt vainagus un palīdzēt lielo ozollapu virteņu pīšanā. Vienu no tām visi kopā vēlāk nesa uz ugunskura vietu.

Tur, ”Lustes” muzikantu vadīti, sanākušie dziedāja Jāņu dziesmas, un vakars pamazām iegriezās arvien dzīvākā ritmā.

Neizpalika arī uguns rituāli.

Uguni pabaroja ar ūdeni un medu, tai ziedoja gan vecos, gan jaunos vainagus.

Katram bija iespēja ugunskurā iemest sauju graudu un kaut ko ievēlēties.

Daži vēlmes paturēja pie sevis, bet kāds tās pateica arī skaļi – lai uz zemes būtu miers.

Rigonda uzsver, ka saulgriežu svinēšana nav tikai viens vakars kalendārā, bet daudz senāka un plašāka tradīcija. ”Svinam Jāņus kā īsti latvieši! Kā zinām, latvieši šos svētkus svinēja no Jāņiem līdz Pēteriem.

23. jūnijam svētku dienas statuss tika piešķirts padomju varas ietekmē, bet patiesībā vasaras saulgriežus svinējām vēl pirms kalendāra,” viņa stāsta.

Pēc viņas teiktā, Jāņus var sākt svinēt jau no 19. jūnija, jo saulīte visaugstāk kalnā stāvot veselas četras dienas. ”Tad nu mēs arī svinam – kad laiks to atļauj,” pasmaida ”Dižozolu” saimniece.

Vakara gaitā bija paredzēts, ka katrs izveidos arī savu ugunsplostu.

Rigonda gan smej, ka līgotāji aizsvinējušies un aizdejojušies tik ļoti, ka pie darba nemaz nesteidzās.

Tomēr pāris plostiņi beigās tapa.

Iniciatīvu uzņēmās Rigondas laba draudzene Liena Braže.

Viņa atzina, ka neko tādu iepriekš nav veidojusi un īsti nezina, kā ugunsplosts pareizi jāsien. ”Vados pēc sajūtas,” Liena pasmaida.

Sieviete stāsta, ka viņai tuva ir tieši tradicionāla svinēšana.

”Esmu padomju laika bērns – kādreiz jau tā nevarēja. Tagad katru gadu kaut ko jaunu iemācos un to nedaudz vairāk paņemu sevī,” saka Liena. ”Šis ir ļoti tuvu dabai, ļoti tuvu patiesai latvieša dabai.”

Viņa piebilst – lai arī Līgo un saulgrieži svinēti jau daudzus gadus, ikreiz iespējams atklāt kādu jaunu tradīciju vai ticējumu. Latviešiem to netrūkst.