Gan skolas darbiniekiem, gan arī pašiem jauniešiem ir nedaudz skumji, ka vēl pēdējo reizi nevarēja atvadīties no pašas skolas, jo tā kā tur šobrīd rit apjomīgi remontdarbi, izlaidums norisinājās kultūras namā. 

Vietas gan netrūka, jo 12. klasi beidz vien četri skolēni – Elizabete Gintere, Lauris Plinta, Anna Ivanova un Annija Klane.

Klase tika raksturota kā klusa, rāma, pieklājīga. Klases audzinātāja Agita Rukute gan smejot atzīst, ka tik vienkārši vis nav.

“Tam neticiet! Tā ir tikai vīzija. Viņi ir jauni, traki, ambiciozi, prot to, ko pat nevaram iedomāties!”

Jaunieši to arī pierādīja gan ar piegatavotiem pateicības vārdiem saviem skolotājiem, gan video, kurā iepazīstināja ar sevi, gan arī ar atraktīvu deju, kas sajūsmināja ne vienu vien klātesošo.

To, ka viņi labi mācījušies arī nevar noliegt. Visiem vidējā atzīme virs 8 ballēm. 

Anna saņēma arī Ministru prezidenta Andra Kulberga pateicību par izcilām sekmēm mācībās. 

Kā arī skola palepojās, ka jauniešiem ir vēl citi sasniegumi – valsts un novada olimpiādes, konkursi, kuru balvas veda pat uz Briseli.

Visi četri arī turpmāk plāno mācīties.

Anna pastāsta, ka mērķis ir kļūt par ķirurģi, tāpēc septembrī plāno uzsākt mācības Rīgas Stradiņa universitātē.

Elizabete par skolu vēl nav izšķīrusies, bet tā kā viņai tuva bioloģija, visticamāk studēs kaut ko tajā virzienā.

“Es būšu psihologs. Bet obligāti jātiek līdz pat doktora grādam!”

pasmaida Lauris.

Savukārt Anniju interesē māksla, literatūra, kino. Tāpēc pašlaik prāto par studijām Latvijas Kultūras akadēmijā.

“Ir ļoti liels prieks, ka es mācījos šeit. Šī tiešām ir vislabākā skola! Mazliet, protams, ir žēl, ka tomēr esam pedējā 12. klase, bet man prieks, ka biju tajā,” atzīst Anna.

Absolventi arī lieki nebēdā par to, ka klase tik maza. Elizabete atceras, ka skolas gaitas 1. klasē sākuši ap 14 skolēniem, bet pamatskolu beiguši jau ap 20.

“Vidusskolas posmu sākām astoņi, bet tikai puse palika līdz beigām.”

“Īstenībā tas ir milzīgs atvieglojums – ka esam tik maz. Jo skolotājs katram bērnam pievērš vairāk uzmanības. Protams, katrs mācās savā tempā, katram ir savs zināšanu līmenis, bet skolotājs var visiem pieslēgties klāt un palīdzēt. Ja klasē ir 20 berni, tas nav iespējams. Mēs katrs individuāli varējām apsēsties un parunāt ar skolotāju un parējā klase joprojam bija mierīga,” pārdomās dalās Lauris.

A. Rukute neslēpj, ka pašai ir nedaudz skumji apzināties, ka viņas bērni ir pēdējie divpadsmitie šajā skolā.

Pati gan ir arī ļoti optimistiska un tic, ka varbūt pēc vairākiem gadiem skola atkal varēs pacelt jautājumu par vidusskolas posma nepieciešamību.

“Priekulē tomēr ienāk arī jauni cilveki ar ģimenēm, viņi pērk īpašumus. Bet mums ir arī laba pamatskola! Šeit strādā spēcīgi skolotāji. Dzirdot šo bērnu sasniegumus, var redzēt, ka jaunieši ir motivēti. Te var sportot, te var nodarboties ar mākslu –

Priekule ir kolosāla mazpilsētiņa ar savu šarmu.”

Viņa pasmaida, ka dzīve laukos neapstājas neatkarīgi no tā, cik mazas vai lielas ir klases. Un arī jauniešu sniegums un motivācija tā dēļ neapsīkst.

“Piemēram, Anna šajā mācību gadā paspēja tikt gan pie autovadītājas, gan motocikla vadītājas apliecībām un brauc ar moci!”

Skolas direktore Madara Jansone pārliecināta, ka tagad galvenais ir skatīties nākotnē. “Kā ir, tā ir,” viņa piemetina.