Cīravnieki teica, ka pašlaik daudziem ciemos bērni un mazbērni, tāpēc ciemā daudz ļaužu un lielāka rosība.

Centra parkā visu laiku skanēja bērnu klaigas un smiekli, jo tiešām ģimenēm te bija ko darīt.

Piepūšamo atrakciju “kalns” bija saredzams pa lielu gabalu, tur stāvēja rinda, un, ak, kas par bēdu bija brīdī, kad pazuda elektrība un mazo sapnis uz laiku pārvērtās sašļukušā čupā.

Ģimeņu stafetes, šaušana ar loku, iespēja rallija simulatorā sajusties kā Mārtiņam Seskam pašlaik uz Polijas grantenēm, vizināšanās ar poniju, tad vēl svētku tirdziņš, kur gardi paēst, kad izklaidēm sāk aptrūkties spēki, beigās vēl putu ballīte, koncerts un zaļumballe – tik daudzveidīga bija svētku dienas programma.

Tomēr, kad daudzi desmiti braucēju piedarbināja savus motociklus,

svinību epicentrā nonāca Retro spēkratu saiets, kas jau kļuvis par Cīravas svētku tradīciju.

Policijas eskorta pavadībā parādes braucienam aiz močiem stājās vēl desmitiem automobiļu, no kuriem pašiem jaunākajiem ir vismaz 30 gadu, jo tikai tad iegūstams vēsturiskā spēkrata statuss.

Dalībnieki bija sabraukuši no visas Latvijas, lai iepriecinātu lielus un mazus tehnikas mīļotājus.

Žiguļi, Volgas un invalīdu vāģīši no mūsu padomju gadu mantojuma, arī pirmais “spicais” pieejamais motocikls “Jawa” daudzās versijās, tāpat “Volvo”, “Fordi”, “Audi” un citas ārzemju marku automašīnas, kuras, šķiet, taču vēl tik nesen brīvvalsts sākuma gados izbrauca Latvijas ceļos, – visus spēkratus skatītāji sveicināja, māja, filmēja un fotografēja.

Parādes dalībnieki izbrauca cauri Cīravai no pagastmājas līdz arodvidusskolai un tad atpakaļ, lai atkal sastātos kārtīgās rindās un visi interesenti varētu iztaujāt spēkratu īpašniekus un ielūkoties zem motora pārsega.

Parkā bija skatāma arī gleznu izstāde, ko bija atvedis mākslinieks no Kuldīgas Edmunds Puķe. “Piedalos visos svētkos, kur mani ņem pretī,” viņš teica.

Gleznotājs Cīŗavā bija pirmoreiz un atzina, ka vieta viņam patīk. Gleznas jau pērkot maz, taču ar portretu zīmēšanu uz vietas varot nopelnīt degvielai.

“Bizness tas nav, bet vaļasprieks un iespēja būt cilvēkos, parunāt,”

atklāja E. Puķe.

Ainavu, kas redzamas viņa gleznās, dabā nekur neesot, tās radījusi mākslinieka iztēle.

Aizputnieki Nora un Armands ar atvasēm Rihardu un Paulu speciāli braukuši uz Cīravas svētkiem. “Bērniem piepūšamās atrakcijas! Un uz retro parādi,” pastāstīja Nora.

Bijuši svētkos arī pērnvasar, un ne tikai bērnu dēļ. “Pašiem jau arī gribas kaut kur izbraukt,” piebilda Armands.

“Būs koncerts un balle. Ja ir bezmaksas pasākums, kāpēc neatbraukt. Vajag izmantot iespēju, ja ir jauka diena,”

atzina Nora.

Aizputē ikgadējs rituāls esot Aizputes svētku apmeklēšana augustā. Esot tikai jāgrib atrast, iespējas atpūsties esot.

Kāds cīravnieku pāris, kuri negribēja teikt savus vārdus, par svētkiem priecājās, lai gan “lieli tusētāji neesam”, jo ciemos bija atbraukusi jaunā paaudze.

Par ikdienas dzīvi gan viņi dalīties īpaši nevēlējās, lai arī mūža lielākā daļa te nodzīvota. Joprojām sāp putnu fabrikas likvidēšana, kas spiedusi meklēt citu darbu.

“Kaut kur jau jādzīvo un jāstrādā ir,” viņi pauda par šodienas Cīravu. Ja nebūtu arodvidusskolas un Dzērves skolas, tad, viņuprāt, vispār nebūtu darba vietu, jo “te nekā nav”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.