liepajniekiem.lv
“Brauciet, priecājieties, fotografējiet, tikai neizmīdiet, jo mēs kulsim. Laukā ir traktora pēdas, ejiet pa tām, cik tālu gribat!” uzņēmuma vadītājs Mārtiņš Flaksis atļauj.
Viņš gan nezina, cik ilgi aveņu āboliņa lauks būs pilnos ziedos, tāpēc ka šai kultūrai “Krastmaļu sēklās” ir izmēģinājuma gads. To Latvijā var redzēt tikai vēl šur tur.
Sirsniņa trīcēja
Zemkopji sākuši inkarnāta āboliņu izmantot par starpkultūru, lai ielabotu augsni. Tas arī samazina nezāļu augšanu, ir labs lopbarībai un zaļmēslojumam.
Savukārt cilvēkiem, kuriem pietiek ar ziedu skaistumu, sajūsmu papildina bišu zumēšana. Sarkanā nektāraugu jūra ar tām pilna!
Dunalkas laukam sēkla atvesta no Vācijas. Mārtiņš Flaksis saka:
“Mūsu ideja ir tāda – kāpēc sēklu pirkt ārzemēs, ja paši varētu audzēt?
Mēs to mēģinājām jau pirms trīs gadiem, bet neveiksmīgi. Toreiz iesējām lauku, kas atradās samērā tālu no mūsu bāzes, un ikdienā pie tā nebraucām. Pēc mēneša aizbraukuši ieraudzījām, ka gliemeži noēduši; no 15 hektāriem atlika tikai kāds hektārs.”
To lauku likvidēja, taču doma par inkarnāta āboliņu palika. Pagājušajā gadā saimniecībā nosprieda, ka iesēs. Riskēja, jo nezināja, kā kultūra pārziemos.
Tā esot populāra Čehijā, Vācijā, kur stabilāks klimats, bet kā būs Latvijā? Pārziemoja. Un, kā pierādījās, 20 grādu sals augam nekaitē tik ļoti, cik mitrums. Laukā ir tukšumi tajās vietās, kur gulēja ūdens.
“Āboliņu sējām augustā, nezinot, vai izdosies. Platība diezgan liela, tā ka ieguldījums uz hektāru arī liels, un sirsniņa trīcēja – kas galā sanāks?
Tāpat, kad pavasarī jāpieņem lēmums, vai miglot nezāles vai ne. Miglošana atkal maksā naudu, bet pēc tam vēlajās salnās āboliņš varēja nosalt. Tad nauda būtu pazaudēta,” M. Flaksis priecājas, ka risks attaisnojās, jo lauks nenosala.
Viņš gan paredz, ka puse 30 ha lielā lauka būs jānoraksta kā neizdevies eksperiments. Tā kā pirmais gads, arī nevar zināt, kad āboliņu kuls. Varētu būt gatavs jūlija pirmajā, otrajā nedēļā.
“Tas pats vācu uzņēmums, no kā sēklas nopirkām, ieinteresēts tās arī nopirkt atpakaļ.
Ja raža būs laba, tad daļu eksportēsim uz Vāciju, bet daļa paliks pie mums Latvijā tirgošanai; visu šeit arī nevajag,”
lauksaimnieks paskaidro.
Viņš no tiesas aizrāvies, iepazīstot jauno kultūru. Par to jāmeklē informācija internetā, ārzemju diskusiju grupās jājautā zinātājiem.
“Par kviešiem var katrs tirgotājs daudz pateikt, bet par inkarnāta āboliņu – maz ko. Tie man interesantākie augi, par kuriem zina varbūt tikai nedaudz cilvēku, kam bijusi saskare vai ir pieredze. Tāds ir arī sorgo. Kā tas aug, mēslot vai nemēslot, nezāles var apkarot vai nevar?…”
Puķu lauks ceļa malā
Pieminēto sorgo “Krastmaļu sēklas” iesēja pie Grobiņas robežas, Rīgas šosejas malā. Būšot interesanti uzzināt, kā izskatīsies divmetrīgais augs, kas līdzīgs kukurūzai un kam zieds kā vālīte.
Daudzi garāmbraucēji būs pamanījuši, ka tajā laukā pērn bija dažādu ziedu pļava, pirms tam – saulespuķu paklājs.
M. Flaksis piekrīt, ka šī trīs hektāru lauka košuma radīšana ir sociāls projekts. Tas īpašniekam prasa ieguldījumus, bet ieguvums finansiālā ziņā ir nulle.
“Iesējām pļavas puķes pagājušogad, un šogad teicu – darām atkal! Lauks atrodas tālu no saimniecības, uz to atbraukt prasa ilgāk laika, nekā apstrādāt, tāpēc nopirku vietējo pakalpojumu, un ceram, ka kaut kas izdosies.
Šoreiz mēs iesējām augus, kas ļoti gari, lai tie nomāktu nezāles,”
M. Flaksis izrubina no zemes pāris jau sadīgušus augus. Būs saulespuķes, kukurūza, sorgo, rudzupuķes, inkarnāta āboliņš, facēlija.
“Sajaucām visu ko, un, kas galā būs, nav ne jausmas. Galvenais, lai ir skaists lauks, uz ko patīk skatīties. To nekulsim, te varēs nākt fotografēties, plūkt vāzei,” M. Flaksis ir vēlīgs.
Aizbraukuši pie sēklaudzētājiem, izjautājam arī par pļavu ziedu sējumiem. No vienas puses, modes lieta, piesaista ar daudzveidību un krāsu bagātību, no otras puses, iecienītas, jo prasa mazāk darba.
Puķu pļavas jāpļauj tikai reizi gadā – kad augi nogatavojas.
“Krastmaļu sēklu” noliktavas vadītāja Daiga Stone apstiprina, ka pieprasījums pēc šīm sēklām aug.
Maisījumi dažādi – ir daudzgadīgi un viengadīgi, jau gatavi iepirkti, kā arī saimniecībā sajaukti no pašu ievāktām sēklām. Tā ka, pirms cilvēks sēj, lai vispirms izdomā, kādu pļavu grib.
M. Flaksis iesaka ņemt vērā vēl kādu apstākli – nezāļu augšanu.
“Sarkanais āboliņa lauks ir tik skaists daļēji tāpēc, ka tur lietotas ķimikālijas pret nezālēm.
Savukārt šopavasar apsētajā Grobiņas laukā jau nezāles lien ārā, jo tur tās nenīdējam. Tās zaļoja arī pagājušajā gadā, bet, ja būtu kāds līdzeklis lietots, lauks būtu daudz skaistāks un košāks. Ja gribam krāšņumu, bez tā nevaram iztikt,” pieredzējušais agronoms saka no pieredzes.
No viņa vēl kāds padoms cilvēkiem, kuri grib dabīgo pļavu.
“Es viņiem saku: dabīgā pļava Liepājā ir skābenes, sūna un vēl kaut kas nedaudz. Krāšņā rudzupuķe, magone nav Liepājas dabiskā pļava. Tad nu jāsaprot, ko mēs gribam.
Ja skaistās puķes, kas pašas no sevis te neaug, tad zeme kārtīgi jāmēslo, jāsastrādā, Bet, ja tiešām dabīgo, tad – redz, kur tai ir piemērs; kukainis vienam augam nograuzis lapu, cits jau pilnīgi apgrauzts.”
Grobiņas pļava sāks ziedēt vasaras vidū. Jācer, ka nezāles neņems virsroku.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
