Kazdangas galdnieks Aldis Demiters savā darbnīcā gleznainajos “Lejas Ķiveļos” šobrīd stāv uz sliekšņa starp divām iespējām – strādāt un pelnīt ar tīkamu darbu vai atmest ar roku visiem sapņiem. Tā nav paša radīta izvēle. Viņš ir viens no tiem ļaudīm, kuri iekrituši valsts ekonomiskās situācijas cilpā.

Pietiktu ar četriem tūkstošiem

Savu darbnīcu A.Demiters sācis celt apmēram pirms četriem gadiem. Pirms trim gadiem, pavisam pametis darbu mežizstrādes firmā, viņš pilnībā pievērsies galdniecībai. Skolās to kazdandznieks neesot mācījies, arī pie kāda meistara mācībā neesot gājis. Tā kā šis darbs paticis, tad pašmācības ceļā vien visu apguvis. “Sāku ar fuksīti,” viņš nosmejas.

Tagad A.Demiters no koka un saplākšņa gatavo visu ko – virtuves mēbeles, dārza mēbeles, lapenes, arī lādes un citas lietas. “Man vieglāk pateikt, ko netaisu – logu rāmjus, durvis, kāpnes. Pārējo visu varu uztaisīt.”

Materiālus galdnieks iepērk gan Liepājā, gan Kuldīgā, bet gobas izzāģē pats savā zemē. Vislabprātāk A.Demiters strādā ar dzīvu koku. “Arī klientiem jau patiesībā tas patīk daudz labāk par saplāksni, piemēram, lakots melnalksnis – cik labi tas izskatās!”

Nokārtojis formalitātes, kļuvis par pašnodarbinātu personu. Kādu laiku veicies labi, pieticis darba, pieticis iztikšanas. Gribējies šo darbu darīt tik ilgi, cik spēki vispār ļaus strādāt. Līdz pagājušā gada beigās izmaiņas valsts ekonomiskajā situācijā izsita zem kājām pamatu. Pasūtījumu vairs gandrīz nav. “Vai nu es tagad ātri kaut ko izdomāju, vai nu jānoiet pa burbuli…” viņš nopūšas.

Tagad A.Demiters meklē izeju, jo nevēlas atteikties no sava sapņa par paša galdniecību, jo vairāk tāpēc, ka ir gan vieta uz paša zemes, gan telpas, gan iestrādes. “Mana doma ir tāda – meklēju cilvēku, kurš būtu ar mieru ieguldīt manā galdniecībā trīs vai četrus tūkstošus latu un kļūt par līdzīpašnieku.” A.Demiters aplēsis, ka ar šādu summu atsperties būtu iespējams. Tālāk atliks tikai strādāt.

Sanāk lētāk nekā pilsētā

Turpat netālajā Aizputē ir trīs galdniecības – it kā nav maz. Taču kazdandznieks izpētījis, ka piedāvājums nepārklājas, piemēram, dārza mēbeles un lapenes pilsētā negatavojot. Vēl viena būtiska lieta, ar ko viņš varētu konkurēt, ir cena. Arī tādēļ, ka strādā viens un nav jāmaksā nomas maksa par telpām – tās atrodas sievasmātes īpašumā. A.Demiters atstāsta gadījumu par klientu un virtuves iekārtu: klients, gribēdams noskaidrot, vai tomēr nav vēl kādas izdevīgākas iespējas, apstaigājis visas Liepājas galdniecības, bet tomēr atgriezies Kazdangā, pārliecinājies, ka cenas ir ļoti atšķirīgas.

Iespējas šajā jomā strādāt būtu, A.Demiters ir pārliecināts. Par to liecinot arī Aizputes kolēģu pieredze – tie uzņēmumi, kuri strādā ilgāku laiku, arī tagad pavisam bez pasūtījumiem neesot palikuši.

Bet kazdandzniekam tagad primārais uzdevums ir ierīkot pie šosejas norādi uz “Lejas Ķiveļiem”, jo nezinātājam atrast ceļu pie galdnieka ir grūti. “Esmu ar to jau iekritis, vēl nesen tādēļ aizgāja gar degunu liels pasūtījums. Un droši vien vēl citi aizgājuši, par kuriem pat nezinu,” saka A.Demiters. Līdz šim strādājis tik, cik bijis pasūtījumu, un ar to pieticis. Tagad tā vairs nevar.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”

Darbnīca no pamatiem līdz jumtam tapusi paša Alda Demitera rokām. Tā ir ērta vieta, kur attīstīt savu uzņēmējdarbību.