Bieži vien neparastus risinājumus uzņēmējdarbībai laukos priekšā pasaka pati dzīve un apstākļu sakritības. Cilvēkiem tikai jāpamanās šo pamudinājumu izmantot. To vienmēr centušies darīt Kazdangas piena pārstrādes uzņēmuma “Elpa” valdes priekšsēdētājs Gundars Sisenis un viņa biznesa partneris, Kuldīgas rajona Valtaiķu pagasta kooperatīvās sabiedrības “Kurzemes ogas” vadītājs Imants Lepsis. Viņi jau pāris gadu sadarbojas jaunu un veselīgu pārtikas produktu izstrādē.

Saista dabīgo produktu ražošana

“Tagad modē nākuši tā dēvētie pārrobežu projekti. Arī mums veidojas kaut kas līdzīgs,” pus pa jokam, pus nopietni teica “Elpas” vadītājs, paskaidrojot, ka administratīvi teritoriālie pārkārtojumi savulaik atdalījuši Kazdangu no Valtaiķiem, tomēr eknomiskās un sadzīves saiknes tas nav spējis pārtraukt. Tā daļa valtaiķnieku atrodot darbu Kazdangā, bet kazdandznieki savukārt strādājot Valtaiķos. Šī parādība vērojama arī Imanta zemnieku saimniecības “Lāses” augļu un ogu pārstrādes ražotnē.

“Taču visciešāk mani ar Imantu saista tas, ka abi strādājam tikai ar dabīgajiem produktiem un izvairāmies no ķīmijas,” sacīja Gundars, pastāstot, ka eksperimentālā kārtā jau apgūta uzmundrinoša un īpaši sportistiem noderīga veselības dzēriena izlaide. To gatavo no Valtaiķos iegūtām augļu sulām un “Elpas” piena sūkaliņām. Jaunā produkta ieviešanu ražošanā pagaidām aizkavējot tikai birokrātiski šķēršļi, jo Ministru kabineta noteikumi prasa strikti noteikt, vai tā būs augu vai dzīvnieku izcelsmes prece. Atkarībā no tā tiks izstrādāti visi pārējie ražošanas noteikumi. Ierēdņiem, izrādās, galvenais nav rezultāts – preces īpašības vai garša –, bet gan procedūras ievērošana. Taču uzņēmējiem esot svarīgi zināt, kur un kā varētu notikt ražošana. Vai to izdevīgāk organizēt Valtaiķos vai Kazdangā?

“Es jau līdzīga rakstura nepatikšanas esmu piedzīvojis, kad Tadaiķu uzņēmumā “Ābolīt’s” mēģinājām kūpināt sieru. Arī tur bija augu valsts produkcijas pārstrāde, kurā nedrīkstējām ielauzties mēs, kas esam piensaimnieki. Tāpēc ražošanas eksperimentu, kas deva visai labus rezultātus, tomēr vajadzēja pārtraukt,” atceras Gundars. Viņš nejūtas drošs, ka šī reize izrādīsies veiksmīgāka, kaut gan – kas var zināt, jo tagad Latvijā esot vērojami bikli mēģinājumi Eiropas Savienības regulas vairāk saistīt ar saimniecisko darbību.

No nojausmām līdz produktam

“Ne jau tikai likumdošana ir svarīga. Mums, ražotājiem, arī jāskatās, cik projekts būs ekonomiski izdevīgs,” sarunā iesaistījās Imants. Līdz šim, viņaprāt, darbošanās jaunu produkcijas veidu izstrādē noritējusi vairāk vai mazāk nojausmas līmenī. Taču šonedēļ viņš apmeklējis Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūtu, kur ticies ar akadēmiķi Mārtiņu Beķeri, kas vada pētniecisko laboratoriju. Tur cilvēki strādājot pie zinātniski sabalansētas funkcionālās pārtikas veidošanas programmas. Viņus ļoti interesējot Valtaiķos notiekošais, jo dabīgi produkti ir veselībai drošas pārtikas pamatu pamats. Lai radītu funkcionālo pārtiku, dabīgajiem produktiem vēl tikai jāpievieno tajos iztrūkstošās cilvēka organisma uzturēšanai nepieciešamās vielas – dažādi vitamīni un minerālsāļi.

Institūtā sprieduši arī par augļu sulu un sūkalu produktu. Zinātniekus vairāk interesējot stiprinošā dzēriena sastāvs. Tikšanās beigusies ar to, ka noslēgts sadarbības līgums par to, ka laboratorija savos veselīgu produktu izlaides pētījumos izmantos Valtaiķu iestrādes. “Mēs savukārt kompensācijā iegūsim ļoti precīzi veiktu analīžu rezultātus un kvalitātes vērtējumu,” par veiksmīgo soli, kas ieceres pavirzījis kaut nedaudz uz priekšu, priecājās Imants.

Cenšas pagarināt ražošanas sezonu

Zemnieku saimniecības “Lāses” augļu un ogu pārstrādes  iecirknī darbi organizēti tā, lai, izmantojot tikai dabīgas izejvielas, maksimāli pagarinātu ražošanas procesu, nodrošinot strādātājiem  iespēju nopelnīt ne tikai augļu ienākšanās un novākšanas sezonas laikā. Šinī nolūkā organizēta ne tikai sulu ražošana, bet arī augļu un dārzeņu konservēšana, kā arī ievārījumu izlaide.

Imants uzskata, ka kopējais ražošanas apjoms nav tik liels, lai nebūtu iespējams atrast produkcijai noietu. Viņu vairāk nodarbinot jautājums, kā aizgādāt preci tur, kur dzīvo maksātspējīgs pircējs. Runa ir par galvaspilsētu, kas no Valtaiķiem atrodas samērā tālu. Tomēr Rīgā “RIMI” lielveikalos jau tiekot tirgota Valtaiķos ražotā ābolu sula. Tā gan nav pildīta stikla burkās, bet īpaša veida papīra iepakojumā, no kura, sulu izlejot glāzē, pakā tomēr neieplūst gaiss. Tā piekļūšana dabīgam produktam esot visnevēlamākā. Ābolu sula no Valtaiķiem nonākot arī uzņēmumā “Pūres dārzi”.

Nodoklis sadārdzinās preci

Otra problēma ir iepakojums. Imants un Gundars uzsvēra, ka visā pasaulē dabīgie produkti tiek pildīti stikla traukos. Tur tie uzglabājas labāk un ilgāk. Tomēr stikla taras izmantošana nav lēts prieks. Imants zināja sacīt, ka jau no nākamā gada valdība paredzējusi ievērojami palielināt dabas resursu nodokli, ko aprēķina, ņemot vērā svara vienības. Tieši tādēļ vissāpīgāk nodokļa paaugstināšana ietekmēšot ražotājus, kuri izmanto produkcijai stikla taru, kas ir visai smaga.

Valtaiķnieks aprēķinājis, ka trīslitru burka sadārdzinās produkcijas cenu par 20 santīmiem. “Vai tiešām, rēķinoties ar smago inflāciju valstī, nodokļa paaugstināšanu nebija iespējams kādu gadu novilcināt?” viņš pārmetoši vaicāja. “Trallina, ka cenšas samazināt inflāciju, bet paši to tikai sekmē. Nauda, ko šādā veidā saņems budžets, taču atkal nāks tieši no maksātnespējīgā ļaužu slāņa maciņiem.”

Ar līdzīgu problēmu jau nākamgad saskarsies arī Otaņķu pagastā esošais uzņēmums “O’Rika”.

Līdz šim lauku uzņēmējs un zemnieku saimniecības īpašnieks bijis spiests iztikt ar paša nopelnīto naudu, jo nepietiekami lielā ražošanas apjoma dēļ Eiropas Savienības atbalstu neesot baudījis.  Vienīgā palīdzība esot nacionālās subsīdijas, ko saņēmis pirms vairākiem gadiem par upeņu un aveņu stādījumu ierīkošanu. Arī  kredītus, kas nepieciešami izejvielu iepirkšanai, bankas izsniedzot nelabprāt.

Bagāts ogu gads

Ievērību šoruden ir izpelnījusies zemnieku saimniecības “Lāses” ražotnē sarūpētā ķirbju un smiltsērkšķu sula. To ražo no tuvākajā apkārtnē pazīstamiem audzētājiem iepirktām izejvielām. Pagaidām gan izejvielu iegādes nolūkā līgumi netiekot slēgti.

Kaut gan kāds nīcenieks sūdzējies valtaiķniekam, ka viņam ķirbji šovasar noslīkuši, Imants uzskata, ka šis tomēr patrāpījies īsts ķirbju un smiltsērkšķu gads. Tādam apgalvojumam pievienojas arī Gundars, kuram, pildot sievas pasūtījumu, pēc neoficiāla vērtējuma, šogad izdevies izaudzēt otro lielāko ķirbi Latvijā un vēl divas nedaudz pieticīgāka izmēra lielogas.

Milzenis, kas tagad nogādāts Imantam piederošajā ražotnē, sver 70 kilogramu, un tam ir 2,05 metru apkārtmērs. Tātad tikai par vienu kilogramu tas atpalicis no Rīgas Zooloģiskajā dārzā reģistrētā valsts rekordista. “Tāda, rau, ir mana artava ķirbju audzēšanas un to sulas ražošanas jomā,” smējās “Elpas” vadītājs.

Pagaidām gan ķirbju un smiltsērkšķu sulas realizācija notiek tikai Valtaiķos. Liepājā to neesot iespējams nopirkt nevienā veikalā. Imants uzskata, ka ar sulu vien nav iespējams uzturēt tirdzniecības punktu, bet Zaļajā tirgū viņš nevar iekļauties, jo nav tam nepieciešamā sertifikāta, kura saņemšanai ir nepieciešams pierādīt katra produkta ražošanā izmantotā pipariņa izcelsmi.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Gunta Mežecka (no kreisās), Dace Dārziņa un Laimdota Grīnberga zemnieku saimniecības “Lāses” ražotnē gatavoja pārstrādei dzeltenos ķirbjus.

Pie Gundara Siseņa (no labās) rekordlielās ķirbjogas Imants Lepsis ar savu biznesa partneri vienojas par kopējiem eksperimentiem dabīgo produktu ražošanā.