Liene Kupiča, Agnese Grīnberga
"Kurzemes Vārds"
Satikties un iepazīt latviešu kultūru
Lai iepriecinātu viesus un nodrošinātu savstarpēju iepazīšanos, kā arī apspriestu vajadzīgo atbalstu, Dienvidkurzemes novada pašvaldība rīkoja koncertu, kurā piedalījās etnogrupa “Kuršu sievas”, vidējās paaudzes deju kolektīvs “Nīca” un jauniešu deju kolektīvs “Spararats”, ļaujot ukraiņiem iepazīt mūsu zemes nemateriālo kultūras mantojumu.
Sarīkojums iesākās ar tautisku un ukraiņiem pazīstamu melodiju, tūlīt pēc tam sajūsmu izraisīja pasākuma programmas veidotājas, pašvaldības darbinieces un vienlaikus “Kuršu sievu” dalībnieces Agijas Kauneses izteiktais vēlējums.
Pasākuma atmosfēra – mierīga, bet vienlaikus katrā priekšnesumā bija jūtami iekodēti latviešu spēka simboli un tautiskas lūgšanas par mūsu zemi un tautu, kā arī aizlūgums par šobrīd Ukrainā notiekošo.
Koncertā skanot dziesmām un deju soļiem, vairākiem atnākušajiem un sabraukušajiem vidējās un vecākās paaudzes ukraiņiem acīs bija asaras, viņi bija aizkustināti, bet vienlaikus priecīgi, ka ir iespēja beidzot satikt vairāk savējo, kas mīt Dienvidkurzemes novadā.
Novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Sanita Dejus pastāstīja, ka šis koncerts bija pirmais vērienīgais pasākums, kurā vienuviet tika saaicināti bēgļi, kas savu mājvietu atraduši visā plašajā novadā.
“Tas ir tāds pateicības, saliedēšanās un sadraudzības pasākums, lai viņi cits citu iepazītu, savstarpēji socializētos un nejustos tik vientuļi katrs savā ciematiņā,” sacīja S. Dejus.
Pasākumā viņa pildīja tulka lomu.
“Esam jūs aicinājuši šeit, lai dalītos ar to, kas mums ir tas mīļākais un tuvākais, – tās ir mūsu tautas dziesmas un tautas dejas,” uzsvēra A. Kaunese, atgādinot, ka 2023. gads mūsu tautai ir īpašs – vasarā tiks izdejoti, izdziedāti un svinēti Dziesmu un deju svētki, kas atzīmēs 150. gadskārtu. “Dāvājam mazu daļiņu jums no mums,” novēlēja A. Kaunese.
Prieks, ka neesam vieni paši!
Nataļja Ustimenko ir no Ukrainas Poltavas apgabala Kremenčukas. Te ieradusies kopā ar meitām – 14 gadus veco Olhu un astoņgadīgo Anastasiju. Ukrainā palicis vīrs. “Dzīvojam Kazdangā,” piebilst N. Ustamenko, un tūlīt seko vārdi latviešu valodā: “Saieta namā,” viņa norāda.
Atzīst, ka latviešu valodu nemācās, taču elementāras lietas iemācījusies ikdienā.
Šeit viņas mitinās no aprīļa, N. Ustamenko ir darba meklējumos. “Liels paldies, ka ir uzrīkots šāds pasākums. Te tiešām ir ļoti skaisti! Kad bija Kazdangas svētki, tad arī te bijām atnākušas. Esam bijušas arī ārpus Kazdangas, bet ne uz koncertiem, tikai paskatīties pilsētas un pa veikaliem.
Prieks, ka neesam te vieni paši, ka te vēl ir mūsējie!” viņa pauž.
Uz koncerta apmeklējumu līdz piektdienai bija pieteikušies vairāk nekā 80 ukraiņi, taču tajā piedalījās tikai daļa. Pašvaldības pārstāvji skaidro, ka daļa saslimuši un tādēļ tomēr nav varējuši ierasties.
Ziemupnieki Zaiga un Edgars Kuplie atveduši astoņus ukraiņus – trīs no Dunalkas, piecus no Nīcas pagasta.
Samērā nesen Dunalkā dzīvo jauna ukraiņu ģimene – tētis Volodja, mamma Ruslana un gandrīz sešus gadus vecais Maksims. “Esam no Aizkarpatiem,” saka Volodja.
Latvijā un Dunalkā ir nedaudz vairāk par pusotru mēnesi. Uz šejieni uzaicinājuši paziņas. “Esmu atradis darbu, strādāju mežā netālu no Durbes. Puika iet bērnudārzā Durbē,” stāsta vīrietis.
Dunalkā ģimene dzīvojot dzīvoklī. “Es vēl meklēju darbu, tas varētu būt jebkas, Ukrainā strādāju veikalā,” saka Ruslana. “Vēl neko pārāk latviešu valodā nesaprotam, neesam te visai ilgi. Bet mums te ļoti patīk,” teic Volodja.
Dzīvo ar cerību par drīzām kara beigām
“Visi mums palīdz, bet ļoti gribam mājās! Vēl mazliet te pabūsim, tad atgriezīsimies. Dosimies mājās. Pagaidām situācija tur ir tāda, ka mums ir, kur dzīvot. Tur palika radi, arī mans vīrs Vjačeslavs. Paldies Dievam, ka ar viņiem viss ir labi!” uzsver N. Ustimenko.
Pensionāres Nadežda un Tatjana ir katra no savas Ukrainas vietas, bet te sev ieguvušas viena otru un ir draudzenes. “13. aprīlī būs gads, kad esam šeit,” teic Nadežda, Tatjana iestarpina, ka viņa ieradusies pāris nedēļas vēlāk.
Nadežda ir te kopā ar dzīvesbiedru, meitu, arī vārdā Nataļja, un mazmeitu Arinu. “Lai cik mums te patiktu, mēs tiešām ļoti gribam tikt mājās!” uzsver abas seniores.
“Tādēļ latviešu valodu nemācāmies, gribam tikt atpakaļ! Ļoti ceram, ka karš beigsies drīz. Bet pagaidām vēl nekas par to neliecina,” teic Nadežda.
“Bet dzīvosim ar cerību, ka tā notiks, – karš beigsies, un viss atkal būs labi!” piemetina Tatjana. “Galvenais, lai veselība! Karš ir slikti, tas ir tik smagi!” ar asarām acīs saka Nadežda.
Abas šīs vecāka gadagājuma sievietes un jaunā paaudze, kas ikdienā ir kopā ar viņām, ir vienas no aktīvākajām, kas apmeklē pasākumus Kazdangā un izmanto iespējas iziet ārpus dzīvesvietas, uzsver Kazdangas pagasta kultūras pasākumu organizatore Inese Birkenfelde. “Visi, ar ko mums bijusi saskare, bijuši un ir simpātiski cilvēki!”
Nadeždas meita Nataļja strādā šūšanas uzņēmumā Aizputē. “Tikmēr mazmeitiņa dzīvojas ar vecmāmiņu,” pieteic Nadežda. “Vīrs Artjoms palika Ukrainā. Viņam viss ir kārtībā, strādā,” pastāsta Nataļja.
“Visur, kur vajag, braukājam ar autobusu. Cilvēki te ir lieliski, brīnišķīgi! Tik labi pret mums te visi izturas! Kur esam bijuši, tur viss vienmēr ir labi!” uzsver Tatjana. Bet vēlme atgriezties Dzimtenē ir stiprāka.
