liepajniekiem.lv
Apbrīnojams entuziasms
Grobiņā nav gandrīz neviena, kurš nezinātu skolotāju Mirdzu Gūžu. Vietējie viņu dēvē par leģendu, turklāt 2006. gadā viņa iemantojusi arī “Goda grobiņnieces” titulu.
Pateicoties viņai, Grobiņā savulaik tapa arī Zentas Mauriņas piemiņas istaba. “Tā viņai bija sirdslieta, viņa Zentu Mauriņu dievināja,” sacīja Grobiņas pilsētas bibliotekāre Valda Cepurīte.
Par latviešu valodas un literatūras skolotāju Grobiņas vidusskolā M. Gūža sākusi strādāt 1960. gadā, un tur aizvadītie gadi bijuši uzcītīga un ražīga darba pilni, bijušie audzēkņi viņu glabā siltās atmiņās.
V. Cepurīte zināja teikt, ka M. Gūžas moto bijis Henrika Ibsena vārdi: “Tiks piedots – ja tu neiespēji, bet mūžam ne – ja negribēji.”
Skolotājas 90 gadu jubilejas atceres pasākumā pulcējās viņas bijušie audzēkņi, no kuriem vairāki tagad pazīstami literāti un žurnālisti.
M. Gūža savulaik skolēnu labākos darbus tika apkopojusi krājumos, un piemiņas pasākumā tie sanākušajiem par lielu pārsteigumu tika nolasīti. Rakstītājiem tie bija jāprot atpazīt, un tas uzjundīja mīļas atmiņas par skolas laiku.
Bijušie audzēkņi atcerējās, kā skolotāja ar vislielāko aizrautību stundās stāstījusi par latviešu rakstniekiem, bet neatsverams ieguvums bijušas tās reizes, kad viņa skolēniem rīkojusi dažādas ekskursijas pa rakstnieku dzīvesvietām, vedusi uz dažādiem literāriem pasākumiem un bibliotēkām.
“Tas, ka mēs visur esam izvadāti, ir skolotājas Gūžas nopelns. Viņai patika darboties, un viņa daudz piedalījās dažādu pasākumu organizēšanā. Ka tikai varētu būt kādā virpulī iekšā,” sacīja Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolas bibliotekāre un M. Gūžas bijusī audzēkne Ilona Toropova.
Sanākušie atcerējās, kā skolotāja vienmēr visus mudinājusi rakstīt, bet spilgtākās atmiņas visiem tomēr palikušas no viņas organizētā literārās jaunrades pulciņa nodarbībām, kuras reizēm norisinājušās arī skolotājas mājās.
Šajās nodarbībās viņa rīkojusi literārās “tiesas”, kad tikuši apspriesti izlasītie darbi. ”Tas bija apjomīgs darbs. Kad nāca literārās tiesas laiks, tad bija skaidrs, ka mums visiem jābūt mapītei ar recenzijām un konspektiem, lai mēs varētu aizstāvēt literāros varoņus. Tā mēs iemācījāmies, kā pastāvēt par savu viedokli,” atzina M. Gūžas bijusī audzēkne un rakstniece Sandra Vensko.
“Viņa vienmēr rakstīja kopā ar mums, un pēc tam mēs visi kopā lasījām, analizējām. Skolotāja vienmēr rosināja mūs meklēt dažādus izteiksmes līdzekļus. Viņa varēja sirsnīgi smieties līdzi par kaut kādām uzrakstītām muļķībām, bet, kad vērtēja, tad to darīja ļoti cilvēcīgi,” atcerējās Dienvidkurzemes novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Kristīne Pastore.
Audzēkņi uzteica arī viņas erudīciju, apbrīnojamo entuziasmu un gandrīz neticamās darbaspējas. “Viņai bija kolosālas darbaspējas. Prasības bija ļoti augstas, ļoti daudz skolēnu par to dusmojās, bet viņa mācēja dabūt rezultātu. Viņa nevienu sacerējumu vai recenziju neatstāja neizlasītu un katram rakstīja recenziju pretim, turklāt diezgan garu,” pastāstīja skolotājas dēls Dainis Šmits, kurš skolas laikā bijis arī viņas audzēknis.
“Skolotāja Gūža daudz strādāja ar mums, bet strādāja arī pati sev. Ja bija kāda radošā diena, kad vajadzēja mācīties rakstīt dzejoļus, stāstus vai skečus, tad viņa arī pati vienmēr radoši strādāja,” atcerējās S. Vensko.
Bijušie audzēkņi M. Gūžu atminas kā stingru, taču taisnīgu pedagoģi. “Viņa vienmēr ir bijusi taisnīga, un tas viņai bija raksturīgi. Ja viņa gribēja kaut ko panākt, tad par to droši runāja, nebaidījās, un šādā ziņā viņa mani ir ietekmējusi. Skolotāja Gūža ir pelnījusi, ka par viņu runā ar pietāti, un, manuprāt, mūsu cieņa ir vislabākais apbalvojums. Viņa izstaroja to gaišumu, kas nekad nepāriet,” atzina S. Vensko.
Skolotāja zelta vērtē
Sanākušie piemiņas pasākumā pauda pateicību ne tikai par iegūtajām literārajām zināšanām, iemācīto prasmi pareizi salikt komatus un skaisti noformēt tekstu, bet arī par iemācītajām vērtībām. “Viņa mums iemācīja pietāti pret grāmatām un izskoloja tā, lai mēs būtu zinoši cilvēki un saprastu, kas ir vērtīgi,” sacīja S. Vensko.
“Visus skolotājus jau tomēr pēc tik daudziem gadiem neatceras, bet ir skolotāji, kuri ir sevišķi iespiedušies atmiņā un patiesi iemācījuši kaut ko tādu, kas dzīvē noderīgs. Ja es varu kaut ko uzrakstīt vai pateikt kādu runu un man nav jāstreso, un jāgatavojas dienām ilgi, tad tas ir šīs skolotājas nopelns,” sacīja Juris Raķis, kuram M. Gūža bijusi ne tikai latviešu valodas un literatūras skolotāja, bet arī klases audzinātāja.
D. Šmits pasākumā nolasīja pāris paša sacerētos dzejoļus. Viņam interese par literatūru bijusi jau no mazām dienām, bet savu lomu, protams, spēlējis arī tas, ka mamma bijusi literatūras skolotāja. Viņš dalījās ar personīgākiem stāstījumiem par savu mammu ne tikai kā skolotāju, bet arī kā cilvēku.
D. Šmits pastāstīja, ka M. Gūžai bijuši vairāki postulāti jeb svētās lietas.
“Viņa mums jau no mazām dienām mācīja, ka pirmām kārtām katrs ir cilvēks un tikai pēc tam viņš ir ministrs, pētnieks un vēl nez kas.
Ja ar cilvēku runā, tad visu var sarunāt un sarunāties normāli, neņemot vērā, ko varbūt par viņu runā apkārt. Otra lieta, kuru viņa mums iemācīja: kolektīvs nerodas mācību stundā, kolektīvs veidojas, braukājot ekskursijās, dodoties uz pasākumiem un izbraucienos. Pretējā gadījumā kolektīva nav,” viņš uzsvēra.
S. Vensko, kuru ar M. Gūžu vieno arī radniecīgas saites, atcerējās, ka skolotājai ārkārtīgi paticis dziedāt. “Mirdzai vienmēr bija vēlme izpausties. Viņa ar manu tēti ļoti daudz kopā dziedāja dažādos saviesīgos pasākumos un dziedāja tik ilgi, kamēr viss bija izdziedāts.”
Daloties atmiņās par M. Gūžu, D. Šmits akcentēja, ka nerimstošajā skolotājas darbā liels palīgs un atbalsts bijis tieši M. Gūžas vīrs. “Mammīte varēja būt tāda, kāda bija, un darīt to, ko darīja, tikai pateicoties tam, ka aiz muguras bija tēvs, kurš visur palīdzēja un piedalījās,” teica skolotājas dēls.
Atmiņu pasākums sanākušajiem noslēdzās ar kopīgu atziņu par to, ka skolotāja M. Gūža atstājusi paliekošas un neizdzēšamas pēdas. “Zelta burtiem viņas vārds ir ierakstīts. Viņa ir un uz mūžīgiem laikiem paliks Grobiņas leģenda,” sacīja J. Raķis.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
