Izstādi mākslinieks Zentas Mauriņas piemiņas istabās bija iecerējis veidot šī gada maijā, taču nepaspēja.

Tagad to brāļa piemiņai veidos mākslinieka māsa Ilona Gabaliņa Kila – tieši tādu, kā Raimonds bija iecerējis.

“Varbūt sagadīšanās, bet varbūt pats mākslinieks, aiz mākoņa maliņas paslēpies, vēlas ienest savu radīšanas gaismu gada tumšākajā laikā, atgādinot, ka šis tumšais laiks paies un atkal būs gaisma,” par izstādi stāsta mākslinieka māsa.

“Tas ir tikai pieņēmums, ka mēs šajā pasaulē ienākam no tumsas un arī aizejam tumsā. Tā var domāt tikai tas, kurš nepazīst tumsu. Kas ir tumsa? Vai tā ir nakts neiztrūkstošā pavadone? Vai tā ir gaismas noliedzēja, tā kura izslēdz to dienas slēdzi, kad pienāk laiks?

Nakts taču nevienu vairs nebaida, jo zinām, ka no rīta atkal ausīs gaisma. Vairāk mūs baida nezināmā tumsa, kas, iespējams, iestājas brīdī, kad pienāk laiks pārcelties uz citu pasauli. Taču vai tā ir tumsas valstība?

Mums grūti par to diskutēt, jo neesam to piedzīvojuši. Daži, kas ir gājuši pārcelšanās ceļu un atgriezušies atpakaļ, zina stāstīt, ka tur mūs gaida gaisma. Ja tur ir gaisma, tad, kas ir tas, ko mēs pazīstam kā gaismu šeit? Varbūt tā ir īstākā tumsa?

Nakts sevī slēpj ne tikai tumsu, naktī notiek visburvīgākās lietas un noslēpumi, sajūtas, uzbudinājums un miers. Viss atkarīgs no tā, ko mēs vairāk vēlamies.

Tātad tumsa ir vēlēšanās ceļš. Nepiepildītu vēlēšanos programma, kuru vēlamies atkārtot vēl un vēl. Vai ar kādreiz piedzīvotu nakti mums būs gana?

Mēs izsapņosim savu nakti atkal un atkal, līdz pienāks nakts tai naktij, par kuru mēs sapņojam dienā, lai izdzīvotu, piedzīvotu, dzīvotu,” tā savas pārdomas par esību aprakstījis R. Gabaliņš.

Izstādes atklāšana 30. oktobrī pulksten 17.