Gurķu konservēšanas sezona pilnā sparā rit Otaņķu pagasta dārzeņu pārstrādes uzņēmumā “O.Rika”, ko vada brālēni Kazimirs un Ričards Riepši. Abi uzņēmēji apgalvo, ka ražošanas apjomus no gada gadā viņiem izdodas kāpināt, ieguldot attīstībā lielāko daļu no nopelnītās naudas.

Gurķi sākot augt griezdamies

Brālēni uzskata, ka apkārtnes zemnieki, kas gurķus audzē prāvākās platībās, esot apmierināti ar iespēju produkciju realizēt pārstrādātājiem uzreiz lielākos daudzumos. Tirgū to viņi nespētu izdarīt. Kaut gan par kilogramu audzējuma Otaņķos maksā nedaudz mazāk, starpību kompensējot ietaupītais laiks un citas ar tirgošanos  saistītas neērtības. Gaviezniece un piemājas saimniecības “Vīnrozes” īpašniece Ilze Straņķe, kas pārstrādātājiem bija atvedusi  pirmos deviņus maisus ar gurķiem, teica, ka patlaban, kad uzsmidzinājis lietus, šie dārzeņi klajā laukā augšot griezdamies, un tad zemkopis nevar gulēt, bet raža jāievāc katru dienu. Esot arī labi, ka no tās var tikt vaļā, tālu ceļu nemērojot.

Tomēr ar Lejaskurzemē izaudzēto produkciju “O.Rika” strādātājiem diemžēl esot daudz par maz. Ričards Riepšs pastāstīja, ka lauvas tiesu no svaigajiem gurķiem uzņēmums iegādājas Tukuma un Bauskas rajonos, kur daudzi zemnieki pievērsušies dārzeņkopībai. Dīvaini gan, kāpēc mūsējie ir sašaurinājuši savas platības? Savulaik, kad gurķus SIA “Pūres cehs” vajadzībām tepat Tadaiķos uzpirka SIA “Ābolīt’s”, tos taču piedāvāja gan rucavnieki, gan buncenieki, gan vēl citu pagastu lauksaimnieki. Kur viņi palikuši tagad, kad pieprasījumu uztur dārzeņu pārstrādātāji Otaņķos?

 Nav ļaunuma bez sava labuma

Ražotnes “O.Rika” uzņēmēji apgalvo, ka nevarot gaidīt. Viņi produkciju cenšoties iepirkt tanīs pāris nedēļās, kad tā ir lētāka, un pavisam  šovasar plānojot iekonservēt ap 200 tonnām gurķu, ko pēc tam realizējot tepat Latvijā, arī Liepājas veikalos, jo nauda esot vajadzīga tūlīt, lai nodrošinātu turpmāko apgrozījumu. Te jāpiebilst, ka Eiropas Savienības maksājumus Otaņķu dārzeņu pārstrādātāji līdz šim neesot spējuši piesaistīt, taču gluži bez kredīta ņemšanas arī nav iztikuši.

Aizņēmumu izmantot bijuši spiesti tādēļ, ka pērn saražots ļoti daudz produkcijas un visu to nav izdevies realizēt. Tomēr neesot ļaunuma bez sava labuma, jo šogad sausās un karstās vasaras dēļ produkcijas būšot mazāk, pieprasījums tai celsies un to varēs realizēt ar izdevīgākiem nosacījumiem. Tāpēc var sacīt, ka nesen uzbūvētā gatavās produkcijas noliktava un tajā ieguldītie līdzekļi drīz atmaksāsies.

Atelpu nevar atļauties

Kazimirs Riepšs teica, ka ražotne darbojas cauru gadu un tajā  esot nodarbināti 14 cilvēki. Kad beigšoties gurķi, sākšoties ābolu marinēšana, bet ziemas mēnešos paredzēts konservēt sarkanās galda bietes, kam arī netrūkst pieprasījuma, jo tas ir neaizvietojams produkts boršču vārīšanai. Kā jauninājums uzņēmumā uzskatāma dažādu sulu ražošana. Tur tagad gatavojot ābolu un zemeņu, ābolu un aveņu, kā arī ābolu un ķiršu sulu maisījumus. Pērn liels pieprasījums bijis Otaņķos želejā liktajiem tomātiem, kam kā piedeva  bagātīgi izmantoti sīpoli.

“Mēs nevaram atļauties taisīt pārtraukumu un atlaist strādniekus, jo tad vairs nespēsim tos sapulcināt atpakaļ,” paskaidroja Ričards Riepšs. Otaņķu pagasts, no kura daudzi iedzīvotāji esot devušies darba meklējumos uz ārzemēm, vairs ne tuvu nespējot apmierināt arī uzņēmuma “O.Rika” vajadzības pēc darbaspēka. Tāpēc strādātājus ceham nākoties atvizināt ar autobusu no Liepājas, bet vakarpusē cilvēkiem tāpat uzņēmums palīdzot nokļūt mājās. Jāteic, ka ražotnē tagad pastāvīgu darbu atraduši arī savi speciālisti. “O.Rikā” strādā mehāniķis, tehnologs, autokāra vadītājs un citi lietpratēji.

 Kaut gan viņu vadītais uzņēmums ir virzījies uz priekšu un kļuvis manāmi turīgāks, brālēni Riepšas nav palikuši lepni, un šī nelaime lietišķi noskaņotos radagabalus arī neapdraud. Viņi vēloties strādāt, un tas esot galvenais.