Iespēja taupīt planētas resursus. Kā piešķirt lietām otro dzīvi?
"Kurzemes Vārds"
Ikgadējais Latvijas Permakultūras festivāls šogad notika arī Gramzdā, kur “Līgotēs” jeb “Gramzdas Ēdenes dārzā” ekoloģiskās ilgtspējīgās saimniekošanas entuziastus uzņēma saimnieks Māris Narvils. “Ilgtermiņā mazām saimniecībām šī ir iespēja saimniekot efektīvi, intensīvi izmantojot teritoriju un nedegradējot vidi,” viņš uzskata.
Raķeškrāsns rūc, bet nelido
Permakultūru skatām trīs dimensijās – kā ekoloģisku lauksaimniecību, būvniecību un dzīvesveidu, norāda Latvijas Permakultūras biedrības valdes priekšsēdētājs Elgars Felcis.
“Daudzi Latvijā atpazīst to kā ētisku un praktisku pieeju, kā pārmantot zināšanas un prasmes. Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Mūsdienu sabiedrībā orientējas uz tehnoloģijām, bet reti kurš saprot, kādas ir šī progresa blaknes un cik ātri tehnoloģijas nolietojas.
Cilvēce šobrīd pārsniedz planētas biofizikālās un resursu robežas, tas notiek uz nākamo paaudžu rēķina. Taču mēs nedrīkstam būt izšķērdīgi un nenovīdīgi, ja gribam labi dzīvot, un nedrīkstam rīkoties par spīti dabīgiem procesiem,” viņš stāsta.
Elgars savu lauku māju jau divas ziemas apkurina ar raķeškrāsni un uzskata, ka tā esot visefektīvākā apkure laukos un mazpilsētās. “Latvijā man zināmas kādas 40 raķeškrāsnis. Cilvēki joprojām šaubās, vai tad tiešām ir tik labi?”
Viens no iemesliem, kāpēc to tā sauc, esot tik jaudīga vilkme, ka malka deg ar rūkoņu. “Raķeškrāsns uzbūve ir ļoti vienkārša,” skaidro E. Felcis, “materiālu izmaksas ir zemas – no 150 līdz 300 eiro.” Sarīko talku, un krāsns gatava.
Festivāla laikā tādu būvēja M. Narvila mājā. “Raķeškrāni veido kurtuve ar mucu, kuras iekšienē ir karstuma caurule, tālāk ir sildmūris vai sildsoliņš 10–15 metru garumā, apmūrēts ar mālsmilti un akmeņiem. Tā ir termāla masa, kas lēnām atdod siltumu. Malkas vajag mazāk. Kurtuvē un karstuma caurulē temperatūra sasniedz 800–900 grādus,” viņš stāsta.
Raķeškrāšņu būvniecība aizsākusies 80. gados ASV. Latvijā pirmā tāda tapusi 2011. gadā.
Uz žagariem un lupatām
Uz jautājumu, vai iespējams pārorientēt intensīvo lauksaimniecību, M. Narvils atbild, ka nākotne jau esot tepat: “To pierāda zinātniski pētījumi par augu polikultūru sējumiem un stādījumiem – tie ir daudz izturīgāki pret kaitīgiem organismiem un laika apstākļu ietekmi. Intensīvās metodes arvien vairāk cietīs no klimata pārmaiņām un ilgtermiņā nav lemtas attīstībai, jo kļūs par dārgu. Pieaugs apdrošināšanas izmaksas un kompensācijas.”
Pāreju uz permakultūras principiem viņš dēvē par “tehnoloģijām, kas iesoļos nākotnē un spēs mums dod pārtiku”. Mērķis esot audzēt dažādas sugas, lai parādītu, ka dārzkopībā var ievākt produkciju no agra pavasara līdz vēlam rudenim un dažādot pārtikas grozu.
“Jādod cilvēkiem iespēja aptaustīt, pagaršot un nopirkt. Parastā lauksaimniecība ar daudzveidību neizceļas. Lepojamies ar kviešiem un rapsi, ko eksportējam, bet no uzturviedokļa tā ir šausmīga vienveidība,” uzskata M. Narvils.
Dziļā dobe, kurā liek organiskas izcelsmes vielas, kas citādi būtu jāutilizē. Taču no tām var gūt labumu, skaidro M. Narvils. “Apakšā ir rupji žagari, būvgruži no vecās krāsns, pa virsu zāle, kas ir barība mikroorganismiem. Kārta vecu lupatu, smalkāki zari un tad graudu pelavas kopā ar koksnes paliekām. Tas viss ir maizīte mikroorganismiem, kas veido irdenu kārtu. Pa virsu sēs zaļmēslojumu, lai izveidotu saknēm struktūru nākamajam gadam. Pavasarī sēs, stādīs un mulčēs, lai samazinātu vajadzību pēc kopšanas un saglabātu mitrumu. Šādai dobei vajadzētu kalpot piecus sešus gadus. Jo rupjāka frakcija apakšā, jo ilgāk dobe kalpos.”
Tā ir piemērota dārzeņu, ķirbjaugu un garšaugu audzēšanai.
UZZIŅAI
Permakultūra
/ Vārds radies no angļu valodas permanent culture / agriculture, kas nozīmē ilgstošu, pastāvīgu kultūru un lauksaimniecību.
/ Trīs ētikas pīlāri – rūpes par Zemi, rūpes par cilvēkiem un godprātīga sadale.
/ Mūsdienu permakultūras pamatlicējs ir Zeps Holcers no Austrijas, kurš pagājušā gadsimta 60. gados sāka pārveidot Alpu nogāzes auglīgos dārzos.
/ Par zinātnisku metodi 70. gados to pārradīja universitātes profesors no Austrālijas Bils Molisons.
/ Latvijas Permakultūras biedrība darbojas kopš 2001. gada.
Vairāk lasiet: permakultura.lv
