“Ļoti grūti pateikt, vai tas bija Sidnejs,” viņa atzīst, “jo nav nekādu fotomateriālu. Mēs pa vasaru esam saņēmuši tik daudz zvanu, ka it kā manīts ķengurs. Daudzi sajauc ar stirnu, ja redz garā zālē.”

G. Gustovska pastāsta “Kurzemes Vārdam”, ka ik rītu ar automašīnu vedot bērnu uz skolu un ierasti esot redzēt stirnas pļavā netālu no Durbes upes. “Manu uzmanību pievērsa tas, ka dzīvnieks sāka skatīties uz mašīnu. Galva neizskatījās pēc stirnas, arī priekškājas bija smalkākas nekā pakaļkājas, kurām bija ķenguram raksturīgais izliekums,” viņa atklāj. Sieviete atzīmē, ka bijis svarīgi par to izziņot, lai arī citi pievērstu uzmanību, ka izbēgušais ķengurs varētu uzturēties šajā apkaimē.

Ja ķengurēns ik dienas iet un iet kādā virzienā, protams, pa šo laiku varētu būt arī teju 50 kilometru attālumā no mājām. Tomēr saimnieki uz katru šādu zvanu neskrienot dzīvnieku meklēt. “Ķengurs jau nesēž uz vietas, pārvietojas,” skaidro S. Paškovska. Viņa cer uz rudeni, kad nokritīs lapas, saplaks zāle un ķenguru būs vieglāk ieraudzīt. Pagaidām bēglim nav nekādu problēmu tikt pie ēdamā un ūdens. “Ceru, ka, iestājoties aukstam laikam, Sidnejs meklēs cilvēka tuvumu, un gaidām, ka kādam izdosies ieslēgt viņu šķūnītī,” norāda S. Paškovska.

Ja kāds tiešām ir redzējis ķengurēnu, lūgums pašiem nemēģināt to ķert un ziņot Paškovsku ģimenei pa tālruni 25560040.