Laikā, kad piensaimniecība piedzīvo ilgstošu krīzi, kazkopībā nekas būtiski nav mainījies. Medzes pagasta bioloģiskās zemnieku saimniecības “Baroni” īpašnieks Rolands Ekšteins izklausās tikpat optimistiski noskaņots kā pirms vairākiem gadiem, kad viesojāmies viņa saimniecībā. Tikko atgriezies no Piena, maizes un medus svētkiem Jelgavā un par produkcijas noietu nesūdzas.

“Nereti draugi un radi man jautā, kā veicas. Mana īsā atbilde ir: vidēji, kā visiem Latvijā,” R. Ekšteins saka. “Katrai lietai ir divas puses. Ir, par ko priecāties, un ir, par ko paskumt. Var runāt par medaļas abām pusēm.”

Agrāk saimniekam bija vienošanās ar Kazdangas piena pārstādes uzņēmumu “Elpa”, kas “Baronu” slaukumu pārstrādāja kazas sierā. Sākoties krīzei, sadarbība pārtraukta, jo ražotnei vajadzēja optimizēt darbu. Tas arī R. Ekšteinu rosināja sākt sieru gatavot pašam. Pirmie eksperimenti bijuši neveiksmīgi, bet ar laiku izdevies arvien labāk. Nu jau saimniecībā ražo 21 veida izstrādājumus, bet, ņemot vērā pieprasījumu, ikdienā sortiments ir uz pusi mazāks. Visbiežāk pircēji izvēlas klasiku – mīkstos un smērsierus bez piedevām, daudz neatpaliek arī kūpinātie un ar garšvielām. Taču “Baronu” saimnieks izgatavo pat čipsus no siera.

Runājot par to, vai sabiedrības attieksme pret kazas pienu un tā produktiem laika gaitā mainījusies, viņš stāsta: “Ir cilvēki, kam ir aizspriedumi, bet saziņas laikā ar mani tie mainās. Tūristu grupām piedāvāju pagaršot pienu. Ir tādi, kas sākumā saka kategorisku nē, bet pēc tam, kad pierunāju vismaz mazliet pamēģināt, netic, ka tas patiešām ir kazas piens.” Kad pirms gadiem desmit sācis nodarboties ar kazu audzēšanu, arī pats uz šo pienu skatījies piesardzīgi, taču sapratis – būtiskas atšķirības nav. Slaukuma garša atkarīga no daudziem faktoriem, tajā skaitā dzīvnieka patērētās barības, barošanas veida un piena dzesēšanas.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 2.septembra numurā.

#kvards-20160902-06#