liepajniekiem.lv
”No sava dārza neaizmuksi!” Tā var raksturot pašas Intas stāstu par īsto vietu, laiku un iespējām, lai taptu dārzs, kas šodien priecē galvenokārt pašus. Bet kāpēc neparādīt arī citiem…
Inta Matisone ir labi pazīstama puķumīļiem Grobiņā un arī Liepājā. Viņa vada ziedu veikalu, bet jaunā ”Top!” veikala būvniecības laikā netālu no pašvaldības bija novietojusi ”Puķu namiņu”.
Visas viņas domas un idejas jau no bērnības saistītas ar ziediem. Bija jāpaiet zināmam laikam, līdz bija iespēja izveidot kaut ko savu.
Ir daudz strādāts citu veidotos uzņēmumos, par ko Inta ir ļoti pateicīga, jo tas palīdzējis veidot tieši savu rokrakstu un saprast, kas un kāpēc viņai patīk.
”Jaunībā pabeidzu skolu un domāju: es gribētu dārzniecībā pastrādāt. Pastrādāju! Tad aizgāju dekrētā, un Liepājā bija veikals ”Roze” pagrabiņā pie Siena tirgus. Braucu uz Liepāju, vienmēr tur iegāju un iedomājos, ka gribētu šeit pastrādāt. Pastrādāju!
Bet, kā jau tas notiek, tomēr gribējās savu veikalu, kur tu vari realizēt savas idejas un savu redzējumu. Es atvēru veikalu tad, kad uzzināju, ka gaidāms mans trešais puika. Viss gaidīšanas laiks pagāja vienos ziedos, un arī pēc dēla piedzimšanas uzreiz devos uz bāzi pēc ziediem”, atceras I. Matisone.
Audzinot trīs dēlus, viņa paralēli strādājusi, noformējot svinīgus pasākumus. Tad iedomājusies par veikaliņa-salona izveidošanu.
Cilvēku pieprasījums ar katru dienu pieauga. Viss attīstījās, un šķita, ka savam dārzam laika nav. ”Mums bija Dubeņos vasarnīca, kur tikai aizskrējām apliet dārzu, sapratām, ka tam nav jēgas, tāpēc pārdevām.
Pienāca vasara, izrādījās, ka dzīvoklī nevaram nosēdēt, nav savas vietiņas, kur atpūsties. Iekopām turpat Robežniekos nelielu dārzu,
bet tas mums atkal palika par mazu. Tā mēs nonācām līdz šai vietai, kur tagad arī plānojam dzīvot,” garo ceļu līdz īstajam dārzam atklāj Inta.
Ģimene papildu stimulu idejas realizēšanai saskatīja tieši kovida laikā, kad pavisam konkrēti sapratusi, ka jāmeklē sava vieta un jādara viss, lai varētu par sevi parūpēties.
”Mums bija pat idejas par trušu un vistu audzēšanu. Tad sākām skatīties viens uz otru, kurš no mums būtu spējīgs atņemt dzīvību un tad vēl apēst. Neviens. Tad sapratām, ka paliksim pie zaļumiem, pie sakņaugiem, iekopām dobes, uzlikām siltumnīcu. Bet nemanot visa uzmanība pārvirzījās uz to skaistuma pusi, jo man sagribējās strūklaku,” smaidot par sevi, stāsta Inta.
”Dārzs sāka veidoties ap strūklaku, tā noteica visu. Sākām ar nevajadzīgo koku izzāģēšanu un zemes frēzēšanu. Visas dobes ir uzbērtas, jo baltajā smiltī pat zālīte ar grūtībām aug. Formēju dobes un sāku tajās stādīt augus. Protams, no sākuma ir jāpadomā par to, lai ir ar ko laistīt, tāpēc ierīkojām dziļurbumu.
Augi stādīti pēc manām izjūtām, tā, kā man patīk. Un es domāju, ka tā ir jādara katram, dārzs jāveido priekš sevis,”
pārliecināta Inta.
Esot jāveido tāds dārzs, kas rada prieku pašam, tad arī citi to novērtēs. ”Man ir svarīgi, lai ir vizuāli skaisti, tas attiecas arī uz traukiem, no kādiem ēdu, no kādām glāzēm dzeru, svarīga vide, kurā uzturos, tāpēc šajā dārzā mēs brokastojam un pusdienojam skaisti, skaistā vidē,” sajūtās dalās dārza veidotāja.
Viņa atzīst, ka tāda ir iekšējā būtība, tāpēc labāk nopirkt kādu skaistu vāzi, nevis tērēt naudu arvien jaunā apģērbā un apavos. Tās ir pilnīgi citas prioritātes, kas iepriecina.
Divarpus gadu laikā šo rezultātu bija iespēja sasniegt, pateicoties vīram un arī dēliem, kas palīdz. Viņiem šeit patīk.
”Bet dārza kopšana man nav apgrūtinājums, tā ir meditācija,
novācu noziedējušo rožu ziedlapiņas, tad apčubinu to, kas gatavojas ziedēt, uzrušinu zemīti, tā ir pilnīga atslēgšanās no ikdienas darbiem. Nogurums no tā neveidojas,” Inta pārliecina tos, kuri domā, cik smags darbs ir dārza kopšana.
Šī vasara aizvadīta, kā ieskrienoties viesu uzņemšanā, esot lietas, kas jāpiespicē un jārealizē nākamās idejas.
”Visticamāk, šī būs vieta viesu uzņemšanai, svinību norisei. Jāpabeidz visi darbi, lai šeit var dzīvot uz vietas. Jāsakārto zona starp dārzu un mūsu dzīvesvietu. Gribu iekopt vēl vienu dobi, jo ir jābūt vietai, kas caur prieku dod arī enerģiju. Skaista vide emocionāli stimulē paveikt visu iecerēto,” smaidot stāsta Inta.
Stādīšanai dārzā tiek izmantoti tādi augi, kas atbilst videi. Ja apkārt jau ir priedes, tad ar skuju koku stādīšanu neesot ko aizrauties. Jāstāda esot tādi ziedi, kas labi izskatās priežu fonā.
Svarīgi, lai dārzs mainās, tāpēc jābūt tādiem ziediem, kas zied pavasarī, tad tos nomaina nākamie.
”Man nav kolekciju dārzs, man ir sajūtu dārzs, lai katrā gadalaikā ir par ko priecāties.
Ja man kāda puķe patīk, tai jābūt labi redzamai, lai varu par to priecāties,” piebilst saimniece.
Šāda dārza tapšana nav bijusi iedomājama bez atbilstošas tehnikas nomas, investēti līdzekļi gan nelielo būvju tapšanai, gan stikla siltumnīcas iegādei, arī paši augi pirkti un skulptūras gādātas.
Tā ir I. Matisones un viņas ģimenes investīcija skaistumā, kas priecē cilvēkus gan Latvijā, gan ārvalstīs.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
