liepajniekiem.lv
Lauki vīrā un vīrs laukos
Aigara saknes ir Krāslavā, savukārt viņa sieva Evija ir vietējā – tepat no Palaipes ciema Rucavā.
Abi iepazinušies mūspusē, bet tad dzīves ceļš aizvedis uz Rīgu, kur Aigars pabeidzis Rīgas Amatniecības un mākslas vidusskolu kā stila mēbeļu modelētājs un projektētājs.
Vēlāk nākušas interjera dizaina studijas Ekonomikas un kultūras augstskolā, kuru laikā radusies iespēja strādāt par pasniedzēju Amatniecības vidusskolā. “Izgāju kursus Pedagoģijas fakultātē un divus trīs gadus nostrādāju par pasniedzēju pirmajiem kursiem mēbeļu izgatavošanā,” stāsta Aigars.
Profesionālās iemaņas pilnveidojis, strādājot dažādos mēbeļu galdniecības un restaurācijas uzņēmumos gan Rīgā, gan Liepājā, un kādu laiku pabijis arī Skotijā. “Pie latvieša, kurš aizbraucis no Latvijas un tur veiksmīgi darbojas mēbeļu galdniecībā.
Tāds latviešu darbaspēks tur tiek novērtēts, salīdzinot ar vietējo meistaru kvalitāti. Ir diezgan viegli izkonkurēt,” atklāj Aigars.
Jautāts, kāpēc kopā ar ģimeni izlēmis pārcelties tieši uz Jūrmalciemu, Aigars teic, ka tā vienkārši “kritusi kārts”.
“Kad meklējām, nebija tā, ka ņem, kur un ko gribi. Apskatījām vairākus īpašumus, un šeit radās tā aura – jutām, ka ir labi gan attāluma ziņā uz Rucavu, gan Liepāju, jo nebija uzsvars uz to, ka jābūt tieši pie pilsētas vai pilsētā – gribējās nedaudz nostāk. Atbraucām, apskatījām un nopirkām – tas bija jau pirms trīs četriem gadiem.
Es dzīvoju ar tādu ticību, ka ir jāatgriežas savā dzimtenē.
Varbūt šoreiz ne savējā, bet sievas, jo, tā kā katrs esam no savas puses, citādāk nevarēja. Kaut kā jārušinās pa laukiem, slikti jau te nav – putniņi čivina, zāle aug, nav tas stress, kas Rīgā un citās pilsētās, ārzemēs. Ir tā pieredze iegūta, un es varu izvērtēt,” viņš saka.
Pagājušā gada maijā, kamēr sieva tai brīdī vēl dzīvojusi Rucavā, no Rīgas savācis visas savas iekārtas, instrumentus un atvedis uz šejieni, lai strādātu un darbotos – jaunā dzīvojamā māja uzcelta gada laikā. “Pašbūvēts produkts,” lepojas saimnieks.
“Dzīvojam šeit tikai mēnesi. Sākam te labiekārtot, diezgan aktīvi dzīvojam, iepazīstamies ar kaimiņiem – visi tādi jauki, forši. Vietējos galdniekus arī zinu,” viņš teic, atzīstot, ka lielpilsētas dzīves nemaz nepietrūkstot, taču – tā kā daļa viņa apsekojamo objektu atrodas Rīgā, ik pa laikam turp tāpat sanākot aizbraukt.
“No vienas puses, ļoti labi, ka tu galīgi neesi atrauts no tā visa un tev ir iespēja aizbraukt, pabaudīt, dabūt to pilienu no visas tās dzīves, bet vispār lauki man ir tuvāki.
Man patīk tas teiciens, ka var izdzīt vīru no laukiem, bet ne laukus no vīra. Es tā par sevi domāju, jo lauki ir iekšā un bez tiem nevar,”
viņš teic, skaidrodams, ka dzīve laukos viņam labi pazīstama, jo arī dzimtajā Krāslavā dzīvojis lauku sētā.
Jūrmalciema mājās gan pagaidām lielu dārzu un lauku darbu neesot – pašu vajadzībām tikai mazdārziņš un traktoriņš palīgdarbiem.
Palēnām iekārtojoties pastāvīgajai dzīvei Jūrmalciemā, divus gadus vecajam dēlēnam Kurtam jau atrasta vieta Rudes bērnudārzā – Nīcas dārziņš jau bijis pilns, taču Aigaru priecē, ka šeit tik daudz jaunu cilvēku ar bērniem.
“Žēl, piemēram, ka Latgalē beigu beigās skolas izput. Bet Nīca jau tomēr ir salīdzinoši jaudīga, tuvu Liepājai, zinu, ka te arī futbols aktīvi tiek spēlēts. Tas priecē, ka cilvēki ir. Ja cilvēks ir, tad būs viss pārējais – tāds varbūt ir arī mans dzīves moto,” saka jaunais jūrmalciemnieks.
Pieliek roku, lai taptu skaistums
Aigara dibinātais “RADA dizains” darbojas jau trešo gadu – tiek taisītas visu veidu mēbeles, tai skaitā virtuves iekārtas, krēsli, galdi, kumodes speciālā dizainā, vairumā tieši no ozolkoka.
“Bija viens cits darbs, papildus nāca citi. Pirms tam ar kolēģi mums bija viens cits SIA, bet radās problēmas – bija krīze un grūti turpināt, līdz ar to likvidējām un radās laiks pārdomām – tad mēģināju vēlreiz lekt iekšā tai visā. Nāca klienti, bija iespēja strādāt pašam, un viss automātiski aizgāja,” uzņēmuma tapšanu atceras Aigars.
Jaunajā īpašumā darbnīca iekārtota vietā, kurā iepriekš atradies stallis. “Te īsti nebija ne grīdas, nekā. Daudz kas vēl ir procesā – griesti un grīdas daudzmaz savākti, jo paralēli visam jāpelna nauda un māja bija jābūvē, bērnam jāaug, bet viss normāli,” teic galdnieks, piebilstot, ka gatavās produkcijas uzglabāšanai vietas gan pietrūkstot, tāpēc nākotnē plānots pārbūvēt staļļa piebūvi.
Pašlaik Aigaram klienti gan Rīgā, gan Liepājā – kā privātpersonas, tā uzņēmumi.
Lai īstenotu visas klientu vēlmes, Aigars sadarbojas ar dažādu nozaru speciālistiem. “Cenšos izmantot kvalitatīvu furnitūru, ko piedāvā Liepājas menedžeris, sekoju līdzi visiem jaunajiem piedāvājumiem. Izejmateriāli, virsmas, dekori nāk no Rīgas.
Nav tā, ka es viens visu izdaru. Ja ir kādas metāla detaļas, konstrukcijas, tad ir jau pazīstami cilvēki Liepājā, kas izgatavo tieši metāla daļas, un mēs sadarbojamies. Arī ar dizaineriem sadarbības ir bijušas diezgan veiksmīgas, jo viņi zina, ko grib, un forši strādā.
Beigās tu redzi to foršo rezultātu, ka cilvēki dzīvo skaistā interjerā un tu esi pielicis roku,” saka uzņēmējs.
Izmantojamie ozoldēļi nākot no kāda vietējā ražotāja netālu no Toseles – Aigars priecājas, ka viss gandrīz rokas stiepiena attālumā. “Gandrīz ar kājām var aiziet, paņemt dēli pār plecu un atnest. Tuvāk nekā Rīgā, kur es pakaļ materiālam brīžiem esmu braucis simtiem kilometru. Tā ir ļoti liela ekstra, ka tepat varu aizbraukt pakaļ,” viņš atzīmē.
Darbojoties arī eksperimentēšanas process galdniekam patīk. Viena no interesantākajām lietām, ko kādreiz taisījis, bijušas suņu rampas, kuras pārdevis interneta komercijas vietnē “Etsy”.
Ideja par tām radusies, jo pašiem ir vācu punduršpics Kūpers. “Viņš nevarēja tikt gultā, un tad izdomājām un provējām. Godīgi sakot, aizgāja – Latvijā ne, bet tieši ārzemēs. Kādu laiku to darījām, bet vairs ne, jo tas ir diezgan sarežģīti,” saka Aigars, piebilstot, ka pašlaik viņa lielākais un interesantākais projekts bijis mājas uzcelšana.
Aigars teic, ka tas, ka mājas un darbs atrodas vienuviet, drīzāk esot pluss. “Rīgā es esmu bijis dažādās lokācijās – tuvāk, tālāk no darba. Šķiet, ka tad, kad esi tuvāk darbam, mazāk degvielas jāpatērē un tu esi mobilāks – vajag bērnu pieskatīt, aizej pieskati. Detaļas vajag nokrāsot, kamēr tās žūst, aizej bērnu pieskati – tādā ziņā ļoti viegli.
Grūtāk varbūt, kad bērns atnāk un grib darboties, apskatīties, kā tētis strādā, un tad viss ir jāparāda, taču tā tam jābūt,” viņš smaidot teic.
Pašlaik darba esot pilnas rokas un lielākus apgriezienus pagaidām neatļauj arī nelielā darbnīcas platība, savukārt viens neliels mīnuss ārpus pilsētas esot papildu darbinieku trūkums.
“Piemēram, atbraukt ar mašīnu no Liepājas – tie ir 15 kilometri. Tas nav daudz, bet esmu saskāries, ka īsti nav to darbinieku. Dažādos veidos man gan palīdzējis kaimiņš un mājražotājs Roberts Kronbergs – viņš ir vietējais, pazīst cilvēkus.
Man pagaidām katrs cilvēks ir svešinieks un es īsti nezinu, kurš varētu man palīdzēt, tāpēc cenšos būt draudzīgs un visus iepazīt,” optimistiski raugoties nākotnē, teic jaunais uzņēmējs.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
