– Jau vairākas paaudzes bērnu izaugušas, kopš strādājat par audzinātāju bērnudārzā. Kā nonācāt pie šīs profesijas, kurā esat tik ilgi?

– Bērnībā man ļoti patika sētā pieskatīt jaunākos bērnus. Labprāt ar viņiem arī spēlējos. Tad es ieciklējos, ka vēlos kļūt par bērnudārza audzinātāju, un apņēmīgi gāju uz šo mērķi.

Atceros, ka man pašai bija foršas audzinātājas. Nevarētu teikt, ka viņas mani iedvesmoja, bet man šis darbs likās interesants.

Bija audzinātāja Gundega, kurai kļuvu par kolēģi, kad pati sāku strādāt. Ilgus gadus bijām kolēģes arī ar manu pirmo auklīti Indriņu. Tagad, kad jau manas pašas audzēknes ir kļuvušas par manām kolēģēm, tas liekas nedaudz savādi. Tāpat arī savu pirmo audzēkņu bērniem nu jau esmu bijusi audzinātāja.

Es lepojos, ka tik ilgu laiku esmu nostrādājusi vienā darbavietā, nevis mētājusies no vienas uz citu.

Darbs ar bērniem man patīk, un es izjūtu gandarījumu par paveikto. Saprotu, ka šī ir mana vieta, un nekur citur es nemaz sevi vairs nevaru iedomāties.

Interesanti ir arī sagadījies, ka grupa, kurā es šobrīd strādāju, ir tā pati, kur es, maza būdama, esmu nākusi. Tā ir sagadījies, ka esmu atkal šajās pašās telpās.

– Kā ir būt par otro mammu veselam bariņam mazuļu?

– Tagadējā audzināmā grupa mums ir mīlulīši, jo labprāt grib samīļoties. Bērni bieži vien nāk klāt man, otrai audzinātājai Ievai, kā arī auklītei Gunitai un saka: ”Es tevi mīlu.”

Ir bijušas grupas, kad bērni ir atturīgāki un nenāk mīļoties. Protams, viņi mēdz būt ļoti dažādi, ja kāds negrib mīļoties, tad virsū nebāžamies.

Darbs ar bērniem nav viegls.

Ir dienas, kad mazie ir mierīgāki, tad ar viņiem ir viegli strādāt. Tāpat ir dienas, kad ir īpaši nemierīgi un skaļi. Esmu novērojusi, ka pilnmēness tuvošanās viņus ļoti ietekmē.

– Vai pieķeraties saviem audzināmajiem?

– Tas ir ļoti atkarīgs no bērniem. Sanāk, protams, dažiem vairāk pieķerties. Bet tajā pašā laikā Grobiņa ir maza. Šeit bieži satieku savas grupas bērnus uz ielas, un viņi mani pasveicina vai nāk samīļoties. Vecāki mani vienmēr sveicina.

– Vai esat novērojusi arī atšķirības starp paaudzēm?

– Esmu sapratusi, ka šiem bērniem ir grūti lasīt pasakas, tās viņus neinteresē. Lai arī vienu reizi tika atnesta grāmata, kas bērniem dikti patika. Tad secinājām, ka tā ir no multfilmas, ko bērni ir redzējuši, tāpēc arī viņiem patika. Bet par princesēm, sunīšiem un kaķīšiem viņiem nav interesanti.

Gribētos, lai jaunajai paaudzei ir lielāka cieņa pret pieaugušajiem, pret pedagogiem. Kādreiz, ja pieaugušais kaut ko pateica, tad bērns to ņēma vērā. Tagad esmu piedzīvojusi, ka

puika man met ar krēslu tikai tāpēc, ka negrib kopā ar visiem kārtot grupas rotaļlietas un iet laukā. Atļaujas arī spert, sist un spļaut.

Protams, ne visi bērni ir tādi. Tāpat vēlētos vecākiem atgādināt, ka tādi brīnumvārdiņi kā ”piedod”, ”lūdzu” un ”labdien” vispirms jāiemācās mājās.

Esmu novērojusi, ka vecāki, savus bērnus ievedot grupā, pat nesasveicinās cits ar citu. Bērni ņem piemēru no saviem vecākiem, tāpēc jāmēģina rādīt to labāko.

– Ko vēl sagaidītu no vecākiem?

– Audzinātāja var nostiprināt bērna audzināšanu, bet ne izmainīt. Tieši mājās jaunā paaudze iemācās būt pieklājīga, gādīga un draudzīga. Mēs sagaidām, ka bērns pratīs atbildēt par savām mantām un neaiztiks svešas, tāpat cienīt apkārtējos.

Bērnudārzs ir tā vieta, kur iepazīstam un vērojam tuvāko apkārtni, apgūstam pirmās prasmes zīmēšanā, dejošanā, vingrošanā. Vēlāk jau mācām burtus un ciparus. Un tas nav viegli, jo mazie nereti negrib mācīties.

– Ko iesākat, ja rodas konflikti?

– Ir dažādas metodes, bet vispirms mēs ar bērnu runājam, noskaidrojam, kas noticis. Ja tā ir agresija, tad cenšamies paņemt klēpī un gaidīt, kad nomierināsies. Ja pa visām varītēm klēpī negrib, tad liekam pasēdēt mierā un padomāt par savu rīcību.

Dažreiz izdodas vienoties, ka palūdz piedošanu, bet tas bērniem nenāk viegli.

– Vai jums pēc šādiem gadījumiem nav tā, ka emocijas aiznesat uz mājām?

– Esmu tikai cilvēks! Gan ar savām pozitīvajām, gan ar negatīvajām emocijām. Jā, atzīšos, mana ģimene bieži vien saņem manu noskaņojumu. Bet parasti, ejot mājās no darba, es tomēr cenšos nomierināties.

– Zinu, ka jums pašiem ģimenē bijis jāaudzina bērniņš, kam vajadzīgas papildu rūpes, un Zane, kas ir nedzirdīga, tagad izaugusi par titulētu peldētāju, ko atpazīst gan Latvijā, gan pasaulē. Kā tikāt galā ar to, ka meitiņai ir problēmas ar dzirdi?

– Viņai pat nebija gadiņš, kad uzzinājām. Atceros viņa sēdēja gultiņā, pagriezusies ar muguru, un es ar viņu runāju. Piegāju klāt, un viņa nobijās no manis. Domāju, mazums, aizspēlējusies, mani nepamanīja.

Pēc tam, protams, bija vēl dažādas situācijas, kas radīja bažas, kaut arī Zane kā visi citi bērni ūjināja mazuļu valodiņā.

Apmēram desmit mēnešu vecumā aizvedām meitu uz Rīgas dzirdes centru, tur veica mazo pārbaudi, un ārste teica, izskatās, ka meita ir nedzirdīga. Neilgi pēc tam aizvedām uz lielo pārbaudi narkozē, kur atklāja izteikti smagas V pakāpes vājdzirdību.

Tajā mirklī viss sabruka… Nesapratu, kāpēc tieši ar manu bērnu tas ir noticis, ne vīra, ne manos rados neviens nav nedzirdīgs.

Bija ļoti grūti to pieņemt.

Atceros, Zanei vēl nebija zobiņi izlīduši un vecākā meita Anna mums jautāja: ”Kad māsai būs zobi, viņa runās?” Nācās atbildēt, ka pat tad, kad būs zobi, viņa nerunās.

Ļoti grūti bija palaist Zani kopā ar māsu divatā turpat sētā, jo viņa bija aktīva un skaļa meitene un pārējiem bērniem pagalmā bija neizpratne, kā cilvēks var nerunāt un nedzirdēt.

Bija reizes, kad pati dzirdēju, kā Zani izsmēja un mēdīja. Man tas bija sāpīgi.

– Bet tagad ar Zanes panākumiem grobiņnieki lepojas!

– Jā, bet ir reizes, kad manī viss sagriežas! Es būtu ar mieru visas medaļas iemainīt, lai tikai mans bērns dzirdētu. Bet Zane ar savu kluso pasauli ir apradusi.

Lai arī viņai viegli neiet, meita ir ļoti mērķtiecīga un ar ļoti stipru gribasspēku. Zane peld kopā ar dzirdīgajiem un visas medaļas Latvijā ir ieguvusi tikai konkurencē ar dzirdīgiem sportistiem. Laimējās, ka viņai ir laba trenere Gaļina Broka, kurai Zane patīk un kura patīk meitai. Sanākusi ļoti laba komanda.

Paši cenšamies nevienas sacīkstes nelaist garām. Ja nevaram būt klātienē, tad sekojam līdzi tiešraidēm. Ceļamies kaut nakts vidū, lai nelaistu garām peldēšanas sacensības, kur Zane piedalās.

Prieks un lepnums bija par Zani, kad viņa 24. vasaras nedzirdīgo olimpiskajās spēlēs Brazīlijā ieguva zelta medaļas. Brazīlijā skanēja Latvijas valsts himna un to melodeklamēja žestu valodā.

– Vai Zani vedāt uz speciālo bērnudārzu nedzirdīgajiem?

– Uzreiz sapratām, ka parastajā bērnudārzā laist nevarēsim. Aizbraucām uz atvērto durvju dienām Rīgā speciālajā bērnudārzā, un tur man saka, ka bērns ir informācijas badā.

Protams, to es sapratu, jo es gandrīz nevienu žestu nemācēju. Tikai dažus elementārākos.

Sākumā gadu Zane gāja mazajā grupiņā Grobiņas bērnudārzā. Citi bērni viņu labprāt pieņēma, jo tur daudzi jau arī īsti vēl nerunāja, bija vēl maziņi. Pēc gada sākām vest uz Rīgas bērnudārzu. Tas bija murgs! Bērnam nevarēju pateikt, ka vakarā nebūšu pakaļ, jo jāpaliek uz nedēļu. Pirmdienā es aizvedu un piektdienā braucu pakaļ. Pakārtots tika arī mans darba grafiks, lai varu izbraukāt.

Atceros, ka vienā brīvlaikā paņēmu Zani līdzi uz darbu.

Kopā ar pārējiem bērniem zīmējām ar krāsām, un Zanīte visu lapu melnu sakleksēja.

Un tad es vienkārši vairs nevarēju viņu palaist atpakaļ uz Rīgas bērnudārzu. Tad gadu kopā ar māsu gāja vienā grupā, bet es sapratu, ka šeit viņai būs grūti. 31. augustā Zanīte raudāja vannā, es istabā, bija ļoti smagi atgriezties Rīgas bērnudārzā.

Toties, 31. maijā, kad sākās brīvlaiks – Zane bija pats laimīgākais bērns, jo veselus trīs mēnešus varējām pavadīt kopā.

– Kā gāja ar zīmju valodas apgūšanu?

– Mēs visa ģimene gājām mācīties kursos, bija ļoti labs pasniedzējs. Kad Zane bija mājās, tad sanāca diezgan daudz zīmju valodu izmantot. Darbdienās, kad Zane bija Rīgā, tad nesanāca un šis tas jau arī brīžiem piemirsās.

Bet vecākā meita Anna daudzus gadus kopā ar Zani nodzīvoja Rīgā, un viņa ļoti labi iemācījās zīmju valodu, un, ja kaut ko aizmirstam, tad viņa mums iztulko.

– Kad gaidījāt trešo meitu Kati Evu, vai nebija iekšējas bailes par viņas veselību?

– Kati gaidīju, kad man bija jau 37 gadi. Protams, sākumā bija bažas, vai viss būs labi. Sonogrāfijās vienmēr jautāju, vai viss ir kārtībā, un dakteris mierināja, ka nav, par ko satraukties. Ārsti man radīja drošības sajūtu, ka ar mazuli viss būs kārtībā.

– Kā jaunākā meita saprotas ar vecākajām māsām?

– Īstenībā Kate ir viena pati augusi, bez māsām. Vecākā meita Anna mācījās Murjāņu Sporta skolā un pēc tam Rīgā, Zane arī praktiski visu laiku bija Rīgā. Tikties sanāca tikai brīvdienās un svētkos.

Tagad Katei ir jau 13 gadi un viņām visām ir izveidojušās ļoti labas māsu attiecības. Bet pirms tam Kate mājās bija sīkākā un lielās māsas mazo gribēja pakaitināt, tad mazā pārdzīvoja. Tagad Kate labprātāk ņem vērā māsas Annas padomus, nevis manus. Piemēram, ja ir jautājumi par volejbolu.

– Kate prot sazināties ar Zani?

– Katei īstenībā ir visgrūtāk. Ja ko vēlas pateikt un nezina, kā, tad daktilē burtus. Protams, vienkāršākos žestus jau viņa prot, bet, ja kādu nezina, tad daktilē vārdu pa burtiem, jo, kad mēs mācījāmies zīmju valodu, viņa nebija vēl dzimusi. Un, ja vēl kaut ko nesaprot, tad to var uzrakstīt. Var komunicēt arī rakstot.

Bet Katei jau nekas cits neatliks, kā nedaudz apgūt zīmju valodu, jo viņa vasarā nedēļu paliks Rīgā pie Zanes. Pieteicās par brīvprātīgo Challenge pludmales volejbola turnīrā.

Divas meitenes no Grobiņas tika apstiprinātas, tāpēc nedēļu māsām sanāks dzīvot kopā.

– Jauki, ka meitas ir lielas un tik patstāvīgas, vai ne?

– Ir lieliska sajūta.

Mēs tagad esam kā draudzenes, izveidojušās draudzeņu attiecības.

Varam runāt pieaugušo lietas. Nav vairs tā, kā ar mazuļiem.

Priecājos, ka Anna pēc daudziem Rīgā nodzīvotiem gadiem atgriezusies Grobiņā. Gandrīz katru otro vakaru nāk ciemos, padzeram kafiju un papļāpājam. Abas lielās meitas ir precējušās. Man ir superīgākie znoti.

Ļoti priecājos, kad Zane atbrauc ciemos pie mums uz Grobiņu. Gribētos, lai arī viņa nāk dzīvot uz šo pusi, bet viņai mājas ir Rīgā.

VIZĪTKARTE

Janeta Embrekte

• Dzimusi 1971. gada 29. oktobrī.
• Bērnudārza audzinātāja ar 33 gadu stāžu.
• Mamma trīs meitām: Annai (29), Zanei (26) un Katei Evai (13).
• Ar vīru Guntaru precējusies 30 gadus.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.