“Lai viņa stāsta
dzejoļus! Man patīk, kā viņa runā,” skolotājai, kas nupat mudinājusi uzdot
jautājumus, atbild kāds Pāvilostas vidusskolas skolnieks. Vakar pilsētas
bibliotēkā uz tikšanos ar dzejnieci un rakstnieci Andru Manfeldi bija
ieradušies ne tikai jaunieši, bet arī vidējās un vecākās paaudzes novadnieki.

Narkotikas. Aizbraukšana.
Izsūtījums. Tās bija galvenās tēmas, par kurām tikšanās laikā stāstīja A. Manfelde.
Jo par tām ir viņas rakstītās grāmatas. Un, iepazīstinot ar tām, izskan arī
pašas dzejas lasījumi. “Es nemaz nezināju, ka viņa ir arī dzejniece,”
atzīst Ausma Ozola no Mežaines. Viņa izlasījusi tikai prozas darbus
“Adata” un “Dzimtenīte”. “Nupat biju Īrijā, mani ciemos
uzaicināja radu bērni. Ir pārdomas par viņas rakstīto. Vai pati bijusi, vai kā
tik emocionāli varējusi uzrakstīt,” A. Ozola spriež, ka tas
“Dzimtenītes” autorei būs jāpajautā. Atbildi A. Manfelde sniedz
jau pati savā stāstījumā. Vīrs septiņus gadus strādājis Anglijā.

Pa laikam dzejniece un
rakstniece atklāj aizkulises, ieminoties, kā nonākusi līdz rakstniecībai, jo
sākumā daudz laika veltījusi mākslai. Un kā notiek dzejas vai prozas
rakstīšana. Ka darbs pie “Sibīrijas bērniem” ļāvis labāk izprast savu
mammu, kas agrā bērnībā izsūtīta uz Sibīriju, ceļā uz turieni visu laiku
kliegusi un septiņus gadus dzīvojusi badā. “Ir interesanti tikties ar
cilvēkiem, kas raksta grāmatas. Tie ir savdabīgi, interesanti cilvēki,”
saka pāvilostniece Inga Leja. “Man patīk lasīt grāmatas un sava prieka pēc
arī rakstīt.” Publiskojusi gan viņa to pagaidām nav, jo pietrūkst laika
strādāt pie talanta izkopšanas, taču cer – kādreiz tas atradīsies.

Arī I. Leja no A. Manfeldes
darbiem lasījusi “Dzimtenīti” un “Adatu”. “Man patīk,
kā viņa raksta. Viegli lasās. Raksta diezgan reāli, lai arī reizēm izklausās
paskarbi. Tas ir reāls, tiešs skatījums. Ir citas grāmatas, ko aizmirst jau
gandrīz tūlīt pēc izlasīšanas. Viņas grāmatas paliek atmiņā. Tie nav nekādi
Holivudas romāniņi, bet ar dziļu domu,” vērtē pāvilostniece.

Šī nav vienīgā reize, kad
A. Manfeldi aicina uz tikšanos ar iedzīvotājiem novados. “Es nevaru
tā nodalīt – lauku cilvēki un pilsētas cilvēki,” viņa atbild uz jautājumu,
ko iegūst no sarunām ar lauku ļaudīm. Tas, par ko katru reizi tiek runāts,
vairāk esot atkarīgs no auditorijas, no klausītāju grupas. Jauniešiem
stāstījums ir citādāks nekā tiem, kas jau brieduma gados un vecāki.

“Es iznāku kā
koridors uz savu grāmatu,” rakstniece stāsta. Un tā patiesi ir. Stāstījums
ir tik garšīgs, ka gribas izlasīt teju visu, ko viņa sarakstījusi. Taču šajās
tikšanās reizēs A. Manfeldei esot svarīgi arī jautājumi, ko cilvēki viņai
uzdod. Ir tādi, kas katru reizi atkārtojas, bet ir arī tādi, kas fascinē.
“Ir jautājumi, kas ļauj nostiprināt manu pārliecību vai pārskatīt manas
vērtības,” atzīst rakstniece.

Pāvilostnieki gan tikšanās
laikā uzdot jautājumus vairākkārt bija jāmudina. Skolēni, kurus runāt
pusčukstus rosināja līdzi atnākušās skolotājas Inese Reņķe un Anna Kaže, sākumā
kautrējās. Tomēr bibliotēkas vadītāja Mairita Vītola stāsta, ka pusotru stundu
ilgās sarunas beigās cilvēki tomēr sadūšojušies. “Vajag tikai vienam
uzdot, un tad jau aiziet,” viņa novērojusi. Bibliotēkas vadītāja piebilst,
ka zina – skolēni A. Manfeldes darbus ir lasījuši un par tiem rakstījuši
domrakstus. “Mans dēls pat desmitnieku dabūja,” M. Vītola
palepojas.

Var just, ka arī vadītāja,
kas aicināja uz tikšanos, ir lasījusi manus darbus, priecājas A. Manfelde.
Jo reizēm gadās, ka šādi pasākumi tiek organizēti tikai ķeksīša pēc. M. Vītola
pastāsta, ka jau pērn Centrālā zinātniskā bibliotēka piedāvājusi organizēt
tikšanos ar šo rakstnieci. Tomēr pāvilostnieki atteikušies, jo par viņas daiļradi
zinājuši maz. Maz bijis A. Manfeldes grāmatu. “Šogad aktivizējāmies
un tad aicinājām ciemos,” atklāj bibliotēkas vadītāja.

Uz pasākumu zāle bija iedzīvotāju
pilna. Pirms tikšanās pat vajadzēja papildināt krēslu rindas, lai visiem būtu
iespēja apsēsties. Tomēr A. Manfelde ir runājusi arī pieciem cilvēkiem.
“Bet ir jārunā ar atdevi. Jo katrs cilvēks ir Visums,” viņa saka.
Toreiz izrādījies, ka klāt ir arī kāda sieviete, kura bijusi grāmatā
“Zemnīcas bērni” ievietotā fotogrāfijā fiksētajās kāzās. “Un tā
bilde pēkšņi atdzīvojās,” izrādās, ka arī rakstniecei šādi pasākumi spēj
daudz dot.