liepajniekiem.lv
Vispirms kolektīvā jāiestājas
“Mans dēls nāk medībās, un es ceru, ka viņam būs mazais, kas arī nāks,” A. Ērglis ir atklāts.
“Problēma tāda, ka ne visi bērni, kuri tagad nāk medībās, grib būt par medniekiem. Jaunatnei ir daudz citādu interešu, kas nebūt nesaistās ar medniecību.”
“Kalvenes” mednieki ņem savus bērnus par dzinējiem, kolīdz viņiem kaut cik rodas interese. Parasti viņi medības sāk iepazīt pusaudža gados.
Esot arī tā saucamās ģimeņu medības, kad vīriem līdzi iet sievas.
“Kolektīviem ir tik daudz dažādu tradīciju, ka, es teiktu, divu vienādu nav.
Tos grūti salīdzināt citu ar citu, un katram būtu savs stāsts par to, kā var tajā iestāties,” Andis uzsver vēl vienu aspektu, kāpēc cilvēks, neatkarīgi no vecuma, kļūst vai nekļūst par mednieku; viņu var neuzņemt.
Ir mednieku kolektīvi, kuri savas rindas papildina tikai ar cilvēkiem, kas ar to jau saistīti. Bez ierunām uzņem radiniekus – bērnus, mazbērnus, sievas, vīrus. Tā ka var arī ieprecēties.
Citi uzņem svešos, bet nosaka viņiem divu trīs gadu pārbaudes laiku. Tajā vēro potenciālo biedru, iepazīst medību situācijās, vai viņš rīkojas adekvāti. Tad kolektīvā balso – uzņemt vai ne. Citviet jāiestājas rindā un jāgaida, kad atbrīvosies vieta.
“Tā ir bijis vienmēr, jo mednieku kopas samērā noslēgtas, savstarpēji draudzīgas.
Un cilvēks, kas ienāk no malas un līdzsvaru var izjaukt, vienmēr ir baidījis,”
atklāj A. Ērglis.
Viņš novērojis, ka maz tādu, kas, nebūdami ar medībām saistīti, ne no šā, ne no tā izdomā, ka grib kļūt par medniekiem.
Lielākajai daļai esot kāda ievirze – parasti ģimenē jau ir mednieks, tātad kādā klubā biedrs.
“Medības ir dārgas.
Jāmaksā noma par medību platību izmantošanu, jāpiebaro dzīvnieki, jācīnās ar bebriem, jāsargā labības lauki no dzīvniekiem – viss par pašu līdzekļiem. Diezgan dārgi ir ieroči, patronas un medību apģērbs, lai gan – bikses kā bikses,” Andis uzskaita.
“Ja salīdzinātu ieguvumu gaļas ziņā un medību izmaksas, tad par summu, ko mednieks iegulda, gaļu varētu pirkt tirgū vairākus gadus.”
“Kalvenes” Aizputes nodaļā ir lielākais biedru skaits – 58. Viņi nekā īpaši netiekot piesaistīti, ne arī cenšas kādu noturēt.
“Es teiktu tā – to, kam medību gars ir iekšā, tik vienkārši no medniekiem prom nevar dabūt. Tikai – ja pienāk vecums un vairs nevar pamedīt.
Ir, protams, arī neaktīvie mednieki, kas skaitās kolektīvā un ir sarakstos, maksā biedra naudu, bet uz medībām nāk reti vai nenāk vairs vispār,” turpina kolektīva vadītājs.
Sērga, baltie laukumi un citas ķibeles
Ar kādām problēmām mednieki šodien saskaras? “Daži lauksaimnieki slimīgi uztver jebkādu dzīvnieku pārvietošanos pa viņu lauku. Un, ja medību līgums ar īpašnieku noslēgts, tad uzskata, ka viņa tīrumā nedrīkst ieiet neviens dzīvnieks.
Medniekam vairs nav medības, bet darbs, kad, piemēram, divus mēnešus jāiet uzmanīt kādu auzu lauku, lai tajā neiet cūkas,”
stāsta A. Ērglis.
Nākamais mednieku uzdevums – cīnīties pret bebriem. Šajā darbā ir vienīgi izmaksas.
Šobrīd bebra ādas nav, kur likt, par tām nevar saņemt naudu. Var gaļu izvārīt suņiem, ir cilvēki, kas to ēd, bet vairumā gadījumu ar nomedītiem bebriem nav, ko iesākt.
“Daži iedzīvotāji neatbalsta medības un neslēdz medību līgumu, un pēc likuma nedrīkstam viņu zemē medīt,” Andis stāsta par tā saucamajiem baltajiem laukumiem, kas apgrūtina medības.
Taču dzīvnieki nezina robežas, tie iet un ēd, kur var. Iznāk uz tās pļavas, par kuru līguma nav, un mierīgi to posta.
Mednieki saskaras ar meža zvēru slimībām, piemēram, Āfrikas cūku mēri. Tas, A. Ērgļa vārdiem, staigā no vienas puses uz otru un galē mežacūkas visā Latvijā.
“Pie mums arī sērga bija, un pirms kādiem četriem gadiem nomirušas, pusmirušas cūkas mētājās daudzviet.
Dzīvnieks iet, iet un nomirst; kur tajā brīdī atrodas, tur nokrīt. Tikai tagad mežos atkal cūkas sāk parādīties, trīs gadus to nebija,” stāsta kalvenieks.
Šī sērga gan nekur neesot pazudusi, pa Latviju cirkulējot joprojām. “Latgalē agrāk sāka atjaunoties [mežacūku populācija], bet nu jau dzird, ka tur ir jauns mēra vilnis.”
Medības nav tikai vaļasprieks, tās ir dzīvesveids, kurā regulāri jāiegulda laiks, līdzekļi un darbs.
Mednieki tīra stigas, būvē torņus, uztur ģērētavas vai mednieku mājas, kā nu kurā kolektīvā dēvē. Rīko talkas apkārtnē. Šāda piesaiste arī ne visiem patīk.
“Mūsu klubs liels, tam ir vairāki medību iecirkņi, un tiem katram savs vadītājs.
Manā iecirknī esmu, var teikt, katrās medībās.
Ja kādreiz neesmu, tad medības nenotiek, tāpēc ka viss ir savstarpēji saistīts. Ir tādas mednieku grupas, kurās vienam cilvēkam ir dzīvnieku izvešanas tehnika. Ja tajā dienā viņš netiek uz medībām, tad pārējie arī sāk domāt, ka varbūt medības pārcelt, lai nav jāmokās ar izvešanu,” A. Ērgļa minētais piemērs apliecina, ka vienkārši aizbraukt pamedīt ir mānīgs priekšstats, ne īstenība.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
