Liene Kupiča
"Kurzemes Vārds"
Pēc prombūtnes sevi realizē dzimtajā pusē
“Esmu atnākusi atpakaļ uz savām mājām un te tagad arī varu strādāt,” saka kazdandzniece Z. Matisone, kura iepazīst muzeja krājuma glabāšanas svarīgākos uzdevumus, un viņa atzīst, ka darbs viņai patīk un ir saistošs.
“Rīgā Ekonomikas un kultūras augstskolā ieguvu kultūras menedžera specialitāti. Dokuments bija, pieredzes īsti ne, līdz ar to līdz šim šajā jomā man nebija iznācis strādāt. Tad pārcēlos uz Liepāju un strādāju par pārdevēju, lai vismaz būtu kādi ienākumi. Tad pieteicās mazulis, apprecējos,” viņa stāsta.
Tad Kazdangā parādījušās vakances klientu apkalpošanas speciālista amatam un darbam bibliotēkā. Pārmaiņas dzīvē izvēlējusies līdzšinējā muzeja vadītāja I. Holštroma. Līdz ar to atbrīvojusies muzeja vadītāja vieta.
“Notika ļoti straujas pārmaiņas un strauja, negaidīta karjeras izaugsme. Visiem tas ir pārsteigums, arī man pašai! Atnācu no slimošanas 20. martā, uzzināju, ka no 21. datuma es esmu muzeja vadītāja,” stāsta S. Janvāre.
Atbrīvojusies muzeja krājuma glabātāja amats, kurš nu uz laiku ticis Z. Matisonei. “Es līdz šim kā krājuma glabātāja biju pieņemta darbā uz laiku, kamēr iepriekšējā darbiniece ir bērna kopšanas atvaļinājumā. Nostrādāju gadu. Tagad es kļuvu par vadītāju, uz atlikušo aizvietošanas laiku vietā pieņēma Zani,” skaidro jaunā vadītāja.
“Patīk darboties un organizēt, tikai līdz šim nesanāca strādāt šajā jomā. Kad iepazinos ar krājuma glabātāja pienākumiem, sapratu, ka tas mani saista, un es arī prasībām atbildu – labs sākums, lai iekļūtu savā jomā. Otrkārt, man arī gribējās iet ārpus mājām, gribēju sevi realizēt,” priecājas krājuma glabātāja.
S. Janvāre ir kazdandzniece, kura ar ģimeni pirms pieciem gadiem atgriezusies savā dzimtajā pusē. “Pirms atgriezāmies, vairāk nekā 20 gadus biju prombūtnē no Kazdangas. Rīgā strādāju sabiedriskās ēdināšanas tīklā par vadītāju. Taču galvaspilsētā var mācīties un veidot karjeru, bet tā nav īsti vieta, ja vēlies prātīgāku dzīves ritmu, ko veltīt ģimenei,” secinājusi S. Janvāre. “Šeit esmu mācījusies gan pamatskolā, gan vēl pabeigusi Kazdangas lauksaimniecības tehnikumu. Daļa no manis šeit vienmēr bija palikusi,” teic jaunā muzeja vadītāja.
“Sanāk, ka es tagad strādāju savā bijušajā skolā. Patriotisms atvilcis atpakaļ šajā man nozīmīgajā vietā,” viņa piebilst.
S. Janvāre tehnikumā ieguvusi dārzkopes specialitāti. “Manas tehnikumā iegūtās zināšanas daudz kur dzīvē noderējušas,” viņa uzsver. Liepājas Universitātē ieguvusi augstāko izglītību iestādes un uzņēmuma vadībā, dzīves laikā apgūts arī viesmīles bārmenes arods. “Tagad apmeklētājiem jāizrāda tehnikuma vēstures ekspozīcija,” smaidot teic S. Janvāre.
Krūzīte noder vienmēr
“Mums abām jaunie amati ir kaut kas jauns, un mums jau tapis pirmais kopīgais darbs – pasākums,” piebilst Z. Matisone. Abas, iesaistot vietējos iedzīvotājus, sarīkojušas izstādi “101 krūzīte”. Uz to muzejs gaidīs interesentus līdz 31. maijam.
“Uzrīkojām šādu pasākumu pēc divu gadu pārtraukuma, lai iekustinātu vietējos pagasta iedzīvotājus, aicinot viņus iesaistīties mūsu ideju īstenošanā, iesaistīties vietējo aktivitāšu bagātināšanā! Tas dod tādu patriotiski spēcīgu sajūtu šajā laikā – protam novērtēt viens otru,” skaidro muzeja vadītāja S. Janvāre. “Mēs necerējām, ka būs tik liela atsaucība. Pēdējā dienā saradās gandrīz visi mūsu izstādes eksponāti,” teic Z. Matisone.
Izstādē skatāmas vairāk nekā 200 dažāda izskata, materiāla, dizaina un pielietojuma krūzītes.
“Mūsu muzejā arī ir krūzītes, taču, tā kā kazdandznieki pēc divu gadu klusuma perioda ir sanesuši tik daudz vērtīga, mums nevajadzēja meklēt,” teic Z. Matisone.
“Te atnestas krūzītes, kas ražotas slavenajā “Rīgas porcelāna rūpnīcā”. Kādreiz tā neiedomājies, kāda vērtība šiem traukiem, turklāt daudzas kolekcijas bija ierobežotā daudzumā! Tur apakšā taču ir tāda vēsture! Cik nav tādu izmestu vai atstātu novārtā!” pauž jaunā muzeja vadītāja.
Te krūzītes vai servīzes saliktas pa tematiskām grupām, veidoti arī stāsti, par pamatu ņemot krūzītes, kurām virsū ir kādi uzraksti. Kazdangas muzeja izstāžu telpā skatāmas vairāk nekā 30 kazdandznieku krūzītes, ko viņi saņēmuši dāvanās, no kolekcijām, ar zodiaka zīmēm, ar militāro tēmu, ar autogrāfu no Olgas Rajeckas, kā arī te ir krūzītes, ko var izmantot ne vien karstu dzērienu baudīšanai, bet to unikālā izskata dēļ tā var kalpot kā vāzīte, kā sīkumu, rotu glabātava un daudz kas cits.
“Katram mums rīts sākas ar mīļāko krūzīti – kādam ar tēju, kādam ar kafiju, bet mums tas ir rituāls ar katra īpašo krūzīti. Ja mājās krūzīšu daudz, tomēr ikdienai mums ir tikai viena tāda.
Bez tās nu nekādi nevar mums diena iesākties, vai ne? Otrkārt, krūzīte ir lieliska un vienmēr noderīga dāvana, jo praktiski pielietojama. Īpašā krūzīte par mums pasaka daudz,” izstādes filozofiju apraksta S. Janvāre. “Taču katra sieviete mājās gribēs vismaz vienu smalku, skaistu plānstikla krūzīti,” viņa piebilst, rādīdama greznas krūzītes ar rakstiem.
Cik bagātā laikmetā dzīvojam
Muzeja izstādes veidotājas teic, ka apmeklētāji arī var izprast atšķirību starp tējas un kafijas krūzēm. “Atšķiras tilpumi – kafijai tas ir mazāks. Kafiju nedzer vairāk par 140 mililitriem, tējai tilpums vienai reizei būs lielāks,” skaidro S. Janvāre.
“Karsts dzēriens atšķirīga materiāla traukos garšos citādāk. Kafijas krūzēm sieniņas ir biezākas, tējai – plānākas. Latvieši ir zāļu tēju dzērāji, tādēļ mūsu tautai vairāk piestāv māla trauki,” saka muzeja vadītāja, prātojot, ka liepziedu un gaiļpiešu tēja labi varētu garšot arī no stikla trauciņa.
“Ar izstādi gribam arī pateikt un parādīt, cik patiesībā mēs dzīvojam ļoti labā, bagātā laikmetā – cik liela dažādība ir krūzītēm.
Kad parādījās veikalos dažādas krūzītes, ļoti daudzi kolekcionēja tās, veda no ceļojumiem. Tagad, kad ieejam veikalā, saprotam, ka to ir tik daudz, ka jāsaprot, ka visas tāpat nenopirksi un nesakrāsi! Tādēļ labi, ka varam uztaisīt izstādi, atnākt, apskatīt, ieraudzīt, kas ir pašam un kas ir citiem, – veidot mūsu kopīgo kolekciju,” saka S. Janvāre.
Viņa arī zina teikt pēc novērotajām tendencēm, ka tagad kolekcionāriem lielais bums ir uz senāka ražojuma krūzītēm. “Meklē “Rīgas porcelāna” krūzītes, kas maz saglabājušās. Piemēram, šī ar roku apgleznotā krūzīte tagad maksā, sākot no 28 eiro,” zina teikt muzeja vadītāja. “Te arī var atcerēties savulaik ļoti izplatīto tradīciju uz kāzām dāvināt servīzes un to momentu, kad Latvijā ienāca baltais porcelāns,” piebilst S. Janvāre.
