Jau aizritējuši septiņi vai pat astoņi gadi, kopš līdaku un zandartu mazuļu audzēšanai pievērsies Durbes novada zivkopis un zemnieku saimniecības īpašnieks Ēriks Rāva. Lielus ienākumus šī nodarbošanās viņam pagaidām gan neienesot, tāpēc galvenokārt uzskatāma par vaļasprieku, kā arī nesavtīgiem centieniem pavairot zaļsvārču krājumus Lejaskurzemes ezeros un upēs, jo tās ir uzskatāmas ne tikai par ūdenstilpju atveseļotājām, bet spēj piesaistīt  arī spiningotāju interesi.

Intīma procedūra dīķmalā

Redakcijai bija izdevība redzēt, kā notiek līdaku slaukšana. Šī smalkā un zināmā mērā arī intīmā procedūra risinās pie atsevišķi norobežotiem baseiniem, brezenta aizsegā, lai ikriņus neapspīdētu tieša saules gaisma un neskartu vējš. Visvārīgākie ikriņi esot otrajā un trešajā dienā pēc apaugļošanas.

Vienā no baseiniem, savu kārtu gaidot, plunčājas prāvas līdaku mātes, bet otrā – zaļsvārču tēvi, kas augumā mazāki par mātītēm. Ēriks Rāva paskaidroja, ka slaukšanai izmanto zivis, kas sasniegušas divus kilogramus un lielāku svaru. Sešus kilogramus smaga zivs gluži kā nepaklausīga govs esot jāslauc trijatā, jo citādāk to izdarīt neesot iespējams.

Pavasaris pasteidzinājis nārstu

Pavasarim tuvojoties, Ēriks Rāva diendienā vērīgi seko, kā līdakas sasniedz nārsta gatavību. “Nenobriedušus ikrus noslaukt nav iespējams – zivs gluži vienkārši tos neatdod,” teica zivkopis. Tas, cik strauji norit ikru nobriešana, atkarīgs no dažādiem apstākļiem – gan ūdens temperatūras, gan citiem parametriem. Tomēr tik agri, kā šogad, durbenieks vēl nekad neesot līdakas slaucis. Zivju dzimumgatavību šogad pasteidzinājis agrais pavasaris un strauji uznākušais siltuma vilnis, kas var beigties arī ar iznīcinošām salnām.

Vispirms no savas spermas nākas šķirties līdaku tēviem. Kad tas noticis, ikrus paņem no zivju mātītēm. To daudzums ir atkarīgs no zaļsvārču apmēriem. Bijām liecinieki, ka trīs kilogramus smaga zivs satur apmēram litru ikriņu. To apaugļošanai zivkopim bija sagatavots īpašs trauks. Pēc noslaukšanas līdaku mammas ceļo projām uz dīķiem, kur tās atgūs spēkus, barojoties ar ziemas mēnešos nenotiesātajām karūsiņām, bet tēvi dodas atpakaļ tīkliem norobežotajā baseinā, jo viņu slaukšana risināsies vēl vismaz reizes četras vai piecas.

Mazuļi nonāks ezeros un upēs

Apaugļotie ikriņi savukārt tiek nogādāti inkubatorā. Tur, pie vienmērīgas temperatūras un pilnīgā drošībā no apdraudējuma, divu nedēļu gaitā izšķilsies līdaku kāpuri. Ja nārsts norit dabīgos apstākļos, bojā aiziet lielākā daļa no ikriņiem, un izšķilšanās procents ir niecīgs. Inkubatorā turpretim par veiksmīgu tiekot uzskatīts, ja izdodas izperināt 80 procentu no teorētiski iespējamā kāpuru daudzuma.

Šopavasar izperinātie līdaku kāpuriņi drīz vien ceļos uz Durbes ezeru un citām ūdenstilpēm. Ar biedrību “Liepājas ezeri” zivkopim noslēgts līgums par 600 tūkstošu līdaku kāpuru piegādi. Tos ielaist ezerā varētu jau aprīļa otrajā pusē.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Ēriks Rāva noslauc kārtējo zaļsvārcīti. Viņam piepalīdz Līvija Strakše.

Pilna ķesele ar līdaku tēviem.

Līdakas gaida savu kārtu.