Nedēļas nogale un jaunās nedēļas sākums Liepājas pusē nāca ar pērkonu, zibeņiem, vēju un lietu. Bet dāliju krāšņumu Vērgales pagasta “Rīdziņos” laika apstākļi tomēr nav spējuši daudz sapostīt – pilni lietus pērlītēm, ziedi slejas pret pelēkajām debesīm kā mazas krāsainas saules. Vispār jau dālijām šis ir gluži labs un ziedēšanai piemērots laiks, jo tām tīk mitrums, saka “Rīdziņu” saimniece, dāliju audzētāja Inese Vītola.

Un, ja vēl būtu mazliet siltāks, tad vispār labāku nevarētu vēlēties.

Pirmās šķirnes sāk ziedēt jūlijā, nelielā dālija “Toto” izplaukstot jau ap Jāņiem. Un tad dālijas zied līdz salnām. “Rudenī, oktobra beigās, talcinieki nāk man palīdzēt puķes norakt un tad saka – ko es steidzoties, vēl taču tā ziedot!” piebilst I.Vītola. Tagad ir pats ziedēšanas trakums.

Šogad dāliju stādījumi papildināti par apmēram simt šķirnēm. Daudzas no tām pasūtinātas no katalogiem. Pavisam “Rīdziņos” tagad ir 480 dāliju šķirņu, no tām kādas divdesmit ir pašas I.Vītolas selekcionētas. “Es jau ar to nenodarbojos profesionālā līmenī,” viņa gan saka. “Tomēr citas izdodas tiešām skaistas!” Nekādu īpašu iedvesmu viņa negaidot un ļoti cieši pie tā arī nepiedomājot – viss notiekot spontāni.

Vienā dārza malā zied pašas dārzkopes pēdējā laikā izveidotās šķirnes, kurām pat vārdu vēl neesot. Vārda došana jaunam ziedam jau nav sasteidzams darbs. Savi ziedi ir saimnieces meitām, krustmeitai, arī pērn Aizsaulē aizgājušajai mātei. Bet koši tumši sarkanā saucas “Vērgale”. Cits vārds atnākot pats, citu dodot ciemiņi.

Ar katru gadu pie Vītolu ģimenes brauc aizvien vairāk dārzkopības interesentu, kas noskata puķes dabā un pēc tam nopērk gumus. Brauc arī ļaudis, kas vienkārši vēlas baudīt ko skaistu. “Rīdziņi” jau vairākus gadus ir asociācijas “Lauku ceļotājs” apritē kā apskates objekts.

Gadi divdesmit jau būs, atbild I.Vītola, vaicāta, cik ilgi viņa dālijas audzē. Kāpēc no visiem pasaules ziediem tieši šīs? “Tāpēc, ka ļoti dažādas, ļoti krāsainas un krāšņas. Patiesībā nezinu nevienas citas puķes, kam būtu tik liela ziedu bagātība un daudzveidība gan krāsās, gan formās.” Protams, rožu audzētājam patiks rozes, liliju selekcionāram – lilijas, piekrīt I.Vītola. “Es pat nezinu, kas tieši mani uzrunā šajos ziedos. Bet zinu – dālija ir mana puķe.”

Nolemts vairāk dāliju stādījumus “Rīdziņos” nepaplašināt. “Ir jau vēl arī pārējā saimniecība, ir lopi, un tas viss prasa lielu darbu. Šis te,” I.Vītola pamāj uz košajām dāliju dobēm, “jau ir tikai dvēselei.” Bet, ja vienā dienā viņai vairs šo ziedu nebūtu, tad liktos, ka tai vietā dzīvē palicis liels un citādi neaizpildāms tukšums – tik būtiskas viņai ir dālijas. Protams, tās prasa arī lielu darbu. “Rīdziņu” dārzā zeme ir smaga un mālaina. Dālijām pašām tāda pavisam labi tīkot, tās vispār neesot pārāk prasīgas pret augšanas apstākļiem. Bet dārzkopim gan tādā zemē strādāt grūti, jo katru rudeni visi gumi jāizrok, katru vasaru kuplie krūmi jāsien pie mietiņiem. Tādēļ saimnieks Oskars Vītols, bez kura, atzīst saimniece, viņa ar visiem dāliju un citu puķu darbiem galā nekādi netiktu, dobju vietās zem ābelēm noracis krietnu kārtu māla un sapildījis tur auglīgu un vieglāku zemi.

Lai dālijas kupli ziedētu, tās nākas miglot pret slimībām un kaitēkļiem. Postu nodara lielie sienāži, kuri izēd ziedus vēl pumpuros, bet spīļastes reizēm pamanoties ziedus piegānīt.

Dāliju modē aktuāli ir tādi augi, kas tur ziedus uz augšu, ir stingri. Lai pagarinātu zieda mūžu vāzē, tas jāgriež agri no rīta vai vēlu vakarā, pēc tam kātiņš apmēram centimetra garumā jāapplaucē vārošā ūdenī. Bet vāzē pie ūdens jāpieliek citronskābe. I.Vītola pati savās mājās gan grieztus ziedus nemēdzot nest, labāk par tiem priecājoties dārzā. Bet nekad neatsakot, ja viņai dālijas lūdz kāda pagasta sarīkojuma krāšņošanai. Ziedus “Rīdziņu” saimniece nepārdod arī tirgū. Tirgoti gadatirgos un privātā kārtā tiekot tikai gumi, bet visa iegūtā nauda aizejot atpakaļ puķēs un dobēs – dālijas viņai nesagādājot nekādu peļņu, vienīgi nesot daudz prieka un emocionāla piepildījuma.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”

Inese Vītola dālijas audzē un selekcionē jau apmēram divdesmit gadu. “Tā ir mana puķe!”

Dālija uz Latviju atnākusi no Meksikas.