liepajniekiem.lv
Uzver, ka ir patriote savā zemē. Ik gadu gaida novembri, ko uzskata par īpašu mēnesi, jo dzimšanas diena Latvijai un trim cilvēkiem viņas ģimenē.
– Kas īsti notika, kāpēc aizbraucāt uz Krieviju?
– Kad Latvijā bija pārmaiņas, atjaunoja neatkarību, es sāku mācīties 1. klasē Liepājas 10. vidusskolā.
Mans patēvs, ko uzskatu par tēti, bija krievs, kara jūrnieks, un viņš nolēma pārcelties uz dzimteni, kur joprojām dzīvoja viņa vecāki un brālis. Tāpēc, 1992. gadā aizbraucot, viņš paņēma mūs līdzi – mammu, mani un nesen piedzimušo māsu.
Tā sanāca, ka es te sāku mācīties pirmajā klasē, aizbraucu uz Krieviju, un, protams, arī tur sāku mācīties pirmajā klasē.
– Krievu valodu ģimenē bijāt iemācījusies?
– Nedaudz. Krievijā skolā ar mani papildus strādāja skolotāja, lai es valodu iemācītos ļoti labi.
– Uz kuru vietu pārcēlāties?
– Uz Toljati – pilsētu, kurā ražo ladas automašīnas. Tā atrodas Volgas krastā pie Žiguļu kalniem. Tur pagājuši visi mani skolas gadi, pēc tam mācījos koledžā.
Kad to pabeidzu, bija pienācis 2004. gads, un Latvija gatavojās iestāties Eiropas Savienībā. Zinot to, ka tad būs visas durvis atvērtas uz Eiropu, varēs ceļot, iepazīt jaunas zemes, tajā brīdī padomājām – kāpēc neatgriezties atpakaļ?
Protams, saikne ar Latviju nebija pazudusi, braucām ciemos pie mammas radiem, viņi visi dzīvo šeit. Un arī pārbraucām uz Liepāju.
Gribēju iestāties augstskolā, bet uzreiz to nevarēju, jo vispirms man vajadzēja apliecināt, ka protu latviešu valodu. Šajā gadījuma tas nebija nekas, ka esmu Latvijas pilsone.
Nokārtoju valsts valodas eksāmenu pirmajā piegājienā bez papildu mācīšanās. Tāpēc ka mamma visu bērnību bija man mācījusi lasīt, rakstīt. Tur, Krievijā, viņa ar mani nodarbojās kā skolotāja.
Tolaik jau nebija nekādas jūtūbes, ne spēļu, bija tikai grāmata un klade. Tā es savu dzimto valodu pa to laiku neaizmirsu.
– Jūs studējāt vēlāk?
– 2005. gadā man piedzima dēls, tāpēc sanāca diezgan liels pārtraukums mācībās. Taču studēt gribēju un 2013. gadā iestājos Biznesa augstskolā “Turība”. Esmu izmācījusies par jurista palīdzi.
– Kur atgriezusies sākāt strādāt?
– Pirmā darbavieta no 2010. gada bija “Lauma Lingerie”, kur strādāju noliktavā. Biju diezgan aktīva, un 2013. gadā mani ievēlēja par uzņēmuma apvienotās arodorganizācijas priekšsēdētāju.
Tas bija algas darbs – sākumā uz pusslodzi, pēc tam pārgāju uz pilnu likmi. Braucu uz Rīgu mācīties semināros, citreiz pat nedēļu. Arodbiedrībā ir ļoti interesants darbs ar cilvēkiem.
Man vēl joprojām ir četri koplīgumi “Laumā Lingerie”, kur esmu arodbiedrības organizācijas priekšsēdētāja, tikai tagad bez atalgojuma. Tas man brīvprātīgais darbs.
– Sanāk risināt problēmsituācijas?
– Protams, problēmas ir. Tirgus krītas, jo Ukrainas kara dēļ eksports uz Krieviju, Baltkrieviju un Ukrainu ir beidzies. Uzņēmums mēģina vairāk pārdot Eiropai, tā ka menedžeriem, kas šos jautājumus kārto, darbs ir ļoti liels.
Nez cik reižu uzņēmumā ir bijusi krīze, kad sit no visām pusēm; šī ir trešā, ko es pieredzu.
Taču vadība vienmēr ir izvedusi uzņēmumu no bedres ārā, un turamies kā bura virs ūdens.
Reizēm cilvēki grib, lai arodbiedrība risina arī sīkumus. Piemēram, piezvana un žēlojas, ka pusdienās kompots nebija garšīgs. Tiešām tā ir problēma?! Nu, labi, aprunājos, piezvanu uz virtuvi un saku: kā jūs tā?…
– Kādu pēc prombūtnes ieraudzījāt Latviju?
– Nenoliedzami – te ir Eiropa. Jau no sākuma man ir izjūta, ka esmu savās mājās. Protams, cenas – kosmosā, kaut algas mazas.
Varu salīdzināt, jo mēs daudz ceļojam, esmu bijusi kādās 30 valstīs. Augustā izbraukājām pus Eiropu ar mašīnu un redzējām, kas cik maksā tur. Piemēram, Vācijā, Francijā daudz kas ir ievērojami lētāks.
Esmu arī uzņēmēja, piecus gadus man ir skaistumkopšanas salons. Turpat “Laumā” bija pamesta telpa, kas septiņus gadus nostāvējusi nevienam nevajadzīga.
Mans SIA paņēma to īrēt, un 288 kvadrātmetros īstenoju savu sapni – ierīkoju salonu.
Esmu jau no 16 gadu vecuma strādājusi par friziera palīgu, tā ka joma man zināma.
Septembrī ļoti izauga maksa par īri, cena pietuvojās īrei pilsētas centrā. Tas ir sāpīgi, jo – tu cīnies par savu mazo biznesu, bet beigās sanāk, ka nevis to attīsti, bet dari tikai, lai izdzīvotu.
No otras puses, caur problēmām mēs paliekam stiprāki. Ja es nedarīšu, tad – kurš? Nevienam citam to salonu nevajag kā tikai mums, kas tur darbojamies.
Un klientēm, jo sievietes taču grib izskatīties koptas, justies labi izmasētas. Veselība un izskats ir svarīgs.
– Kā nonācāt Grobiņā?
– 2020. gadā mēs ar vīru nopirkām zemi, kur kādreiz bijis vecā bānīša ceļš, pie meža uzcēlām māju. Un, kad es sāku šeit meklēt pastāvīgu darbu, tad arī atradu ļoti labu vietu bibliotēkā.
Meita Enija mācās 2.b muzikālajā klasē Zentas Mauriņas vidusskolā, apgūst kokles spēli, kas viņai ļoti padodas, kā arī Grobiņas Mūzikas un mākslas skolā apmeklē zīmēšanas un gleznošanas nodarbības.
Ceru, ka izaugs gudra un radoša.
Esmu apmierināta, ka pilsētā viss ir blakus, atrodas tuvu – tepat skolas, varu meitu izvadāt. Bērns aizņemts līdz vakaram, un es esmu tepat blakus. Kopā varam aiziet pusdienās uz skolu, kur var ļoti labi un ātri paēst.
– Vai Krievijā bijāt bibliotēkas apmeklētāja?
– Jā, grāmata bija mans draugs. Krievijā bija piespiedu kārtā jālasa daudz, skolā skatās diezgan nopietni, lai bērni lasītu, un, protams, arī mājās bija jālasa daudz latviešu bērnu grāmatu, lai neaizmirstas valoda.
Grāmatas mēs aizvedām līdzi un pirkām, kad braucām uz Latviju ciemos. Iegādājāmies arī audiokasetes un kopā ar māsu pildījām dažādus uzdevumus. Tur latviešu valodas bija tikai tik daudz, cik runājām ģimenē ar mammu un māsu.
1995. gadā jau nevarēja pa mobilo telefonu sazvanīties un runāties. Cik varējām, tik valodu noturējām.
– Šobrīd lasāt kādu grāmatu?
– Esmu paņēmusi divas vienlaikus. Man patīk vannā lasīt (smejas). Tēja, grāmata, svece…
Darbā lasīt nevar, jo jāapkalpo cilvēki. Cits ienāk vienkārši parunāties, un tad tu esi tāds mazs psihologs. Cits atnes ābolu, ķirbīti, ir patīkami, ka no sirds ko uzdāvina.
Vēl izrunājies un saproti, ka apkārt ir sirsnība.
Salīdzinot ar Liepāju, man Grobiņa šķiet maza province, un ļoti priecājos, ka dzīvoju tieši šeit. Cilvēkiem labas attiecības, bet skola ir vienkārši superīga!
– Ko dara jūsu vīrs?
– Edmunds desmit gadus nodienēja Jūras spēkos, pēc tam aizgāja uz jahtingu un piecus gadus izceļoja pasauli ar superjahtu – burinieku.
Tagad viņš ir kā īsts vikings, strādā Islandē uz liela kuģa, kas iet caur Ledus okeānu līdz pat Grenlandei. Riktīgs jūrnieks.
Arī 19 gadus vecais dēls Ēriks dienē Jūra spēkos, un ceru, ka ies pa karjeras kāpnēm uz augšu. Ģimenē viņš sestā paaudze, kas ir jūrnieki un saistīti ar dienestu.
– Nebijis bērnu, tad būtu jāskumst vienai, gaidot atgriežamies vīru.
– Jā, būtu ļoti jāskumst. Paldies dievam, darba grafiks viņam labs – mēnesi jūrā, mēnesi mājās. Armijā citreiz bija tā, ka pat pusgadu neredzējāmies, jo bija projām jūrā, misijā, NATO mācībās.
Pusgads ir tiešām daudz, tāpēc arī izvēlējās darīt ko mazliet citādāku.
– Jūsu vecāki ir līdzās?
– Tētis miris, bet mamma Sagita dzīvo Liepājā un joprojām ir mūsu ģimenes lielais atbalsts, bez kura mēs nesasniegtu visu, kas ir. Palīdzēja pieskatīt bērnus, kamēr pelnījām naudu ārzemēs.
Pirms sāku strādāt bibliotēkā, es Monako strādāju kādā ģimenē par aukli. Ja nebūtu bijis tā darba, tad mēs nevarētu nopirkt zemi un uzcelt māju. Tur nopelnītais mūsu dzīvē bija atspēriens.
Pie mums mamma negrib nākt dzīvot, lai gan mājā diezgan daudz vietas.
Ne katram patīk dzīvot mežā, bet mēs to baudām.
Un blakus ir arī māsa Jana, kas mums ceļvede daudzās liktenīgās situācijās. Bez viņas man arī būtu grūti sasniegt dažus nospraustus mērķus.
– Kā domājat – vai aktivitāte jums iedzimta?
– Jā, es neesmu no tiem, kuri nogurst un čīkst.
Domāju, ka ietekmēja vide, kādā nonācu Krievijā un pieaugu. Aktīvais dzīvesveids, noskaņojums un dzīves uztvere ir no turienes.
Ap mums bija rosīgi, nenogurstoši cilvēki, ļoti labi radi no tēva puses, kas negaidīja, ka citi izdarīs viņu vietā. Šos cilvēkus redzot, nevarēju izaugt citādāka.
Autobūves rūpnīca uzcelta 1966. gadā, un Toljati veidojās par jauniešu pilsētu, kurā dzīvoja rūpnīcas cilvēki, tajā strādāja ap 500 tūkstošiem. Tādā pilsētā bija diezgan liela rosība.
Skolās darbojās jauniešu centri, notika nodarbības, pulciņi, un tā tas iegājās, ka man vajag visu laiku kustēties, ko darīt, mācīties.
– Jūs arī esat apceļojusi pasauli.
– Redzēts daudz. Es cītīgi pierakstu savā dienasgrāmatā dienu, gadu un vietu, kur esmu bijusi. Islandē izceļojusi zelta loku gan ar ledlauzi (kuši par 130 miljoniem), helikopteriem un džipu.
Veselas desmit dienas vērojusi vaļus. Marsā – Islande man asociējas ar šo planētu.
– Kā jums šobrīd pietrūkst?
– Gribas, lai izzūd iekšējais nemiers par to, ka karš, kas tepat mums blakus, var kļūt reāls. Galvenais, lai būtu miers. Citādi nekā dzīvē netrūkst. Protams, ir sapņi, un jādomā, kā sasniegt, un uz tiem jāiet, jāīsteno.
No tā, ko redzu un dzirdu, es secinu, ka daudzi cilvēki tagad nesapņo. Iegrimuši savās problēmās, dzīvo savā kastītē, un sapņi vienkārši atkrīt.
Man gribas, lai viņi vēlētos vairāk un uz to tiektos.
Šajā brīdī, kad tuvojas mana 40 gadu jubileja, es ar pateicības pilnu sirdi skatos uz savu dzīvi. Man ir laime dzīvot mežā, kur daba ikdienā sniedz mieru un iedvesmu.
Esmu lepna par visu, ko sasniegusi, – man ir brīnišķīgi bērni un vīrs, un kopā esam radījuši mājas siltumu un mīlestību.
Esam iestādījuši kokus, kas aug un zied, simbolizējot mūsu attiecības un saikni ar dabu. Mirkļi, kad varu vienkārši sēdēt un vērot apkārtējo skaistumu, ir manas laimes avots.
Šī ir dzīve, ko izveidoju ar mīlestību un centību, un es ar prieku gaidu, ko nākotne vēl man sagādās.
Vizītkarte
Kristīne Martinsone
- Grobiņas pilsētas bibliotēkas galvenā bibliotekāre.
- SIA “MOANA” īpašniece.
- Vīrs Edmunds, dēls Ēriks, meita Enija.
- Filmējusies televīzijas šovos “Tēt, brauc mājās!” un “Stila patruļa”, arī reklāmās.
- Ceļojusi uz Āfriku, Āziju, salām, pa Eiropu.
- Kopā ar ģimeni jūsmo par Islandi un vikingiem.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
