liepajniekiem.lv
Iztiek saviem spēkiem
Ceptuvei dots nosaukums “Kūku lāde”. Tā atrodas Ventspils šosejas malā, un vērīgi garāmbraucēji nevarētu palaist garām balto nosaukumu piekalnē.
Kūkas cep galvenokārt pēc pasūtījuma, bet pārējo produkciju pārdod turpat uz vietas, kā arī ved uz tirdziņiem.
Mazajā ražotnē smaržoja gan pēc saldiem, gan sāļiem izstrādājumiem. “Ir viss kaut kas – garās picas, speķrauši, sāļie kliņģeri ar šķiņķa un siera pildījumu, ierauga maize ar sēkliņām, zaķauši, saldās bumbiņas, pildītas tūtas, groziņi, ķirbīšu kūciņas, kārtainie ābolu radziņi,” Kristīne uzreiz nemaz nevarēja uzskaitīt visu, ko cep.
Lūkojās apkārt kā pēc špikera; bija redzama neizpirktā produkcija, jo telpa maza un viss, kas gatavs, salikts uz paplātēm, uz šķīvjiem, dekoratīvos traukos, arī safasēts.
“Katrai sezonai top kāds jaunums. Sākumā negribējām cept neko sāļu, bet pieprasījums ir, un nu jau jādomā jauni veidi,”
konditore atklāja.
Palīgā nāk mamma Iveta Smirnova, kam ķēriens tieši uz pīrādziņiem, viņa arī iesaistās darba vides sakopšanā. Jokoja, ka ir apkopēja, lai gan patiesībā – mācīta pavāre. Dzīvo turpat Vērgalē, netālu no ceptuves, ir sava zemnieku saimniecība, kurā audzē pārdošanai zemenes. Kad dārza sezonas darbi pieklusuši, stājas līdzās meitai “Kūku lādē”.
Ceptuvē vēl viena karsta sezona priekšā, tā sākas ik gadu, tuvojoties Ziemassvētkiem. Vasarās arī jāstrādā vaiga sviedros, bet šobrīd ritms rāmāks, tāpēc mammai un meitai bija brīvs brīdis pastāstīt, kā klājas, cepot kūkas un saimniekojot vecvecmammas mājā, kas atpirkta no mantiniekiem un pielāgota “Kūku lādei”.
Ēku remontē un iekārto pašu spēkiem soli pa solim – ceptuvē plaukti un citas mēbeles ir Kristīnes vīra Arņa darinājums.
Naudas aizdevums nav prasīts ne remontam, ne mājražošanas iekārtām, tāpēc līdz galam nav labiekārtota arī “Kūku lādes” āra teritorija, taču to pakāpeniski veido.
Tagad rindas kārtībā ir lielākas un jaudīgākas cepeškrāsns iegāde, bet pirkums dārgs, tāpēc ģimenē to kalkulē.
Pasūtījums kā cietais rieksts
Uz jautājumu, kā ražošanā klājas, Kristīne atbildēja: “Lieliski! Strādāt sev ir labākais, kas var būt. Daudz izmantojam pašu izaudzētas ogas, piemēram, zemenes. Paplašināt darbību nedomājam, un vai vajag? Tad būtu jāņem kredīts, bet to darīt šķiet nedroši, jo nav zināms, kā izdosies atdot, būs jāmaksā aizdevuma procenti.”
Prasmīgajai konditorei uztic arī neparastus pasūtījumus, ir nācies prātot, kā tos dabūs gatavus. Viens no tādiem bija torte uzņēmumam “AE Partner” vasarā.
“60 kilogramu smaga! Bija jādomā, kā to salikt, kā dabūt ārā no ceptuves un aiznest uz mašīnu. Kas to darīs? Kā aizvedīs uz Ventspili?”
Kristīne smejot atceras.
Galu galā milzu brīnumam izgatavoja speciālu paliktni, torti izcēla caur logu. Šī biskvīta kūka ar avenēm un krēmsieru ilgi paliks atmiņā – par avenēm vien samaksāja 100 eiro!
Varētu teikt, ka ir kūku mode, piemēram, glazētās musa kūkas, ko lielākoties izvēlas kāzām, taču lauku cilvēki turas pie klasiskām vērtībām – biskvīta tortes ar vārīto krēmu, arī olbaltuma “Cielaviņas”, medus kūkas.
Problēmas sagādā izejvielas, teica Iveta un Kristīne. Olas ir dažādas, bet tās nav lielākā nelaime, vistrakāk ir ar miltiem.
“Tie atšķiras, citreiz ir bez lipekļa, glumāki, citreiz labi. Liec tādas pašas sastāvdaļas, bet vienreiz mīkla sanāk cietāka, citreiz ar citu miltu partiju – mīkstāka,” Iveta minēja, ka nevar paļauties arī uz krējuma kvalitāti.
“Pasūtām tirgū skābo krējumu, bet, kad pārvests mājās, līdzīgs ūdenim. Aizbraucam uz citu tirdzniecības vietu un nopērkam tās pašas firmas produktu, bet tas labs, var ņemt ar karoti.
Tā var iepirkties, ka reizēm sāk likties, ka nevar paļauties ne uz vienu. Godavārdam, ka prece laba, nevar ticēt, it īpaši tirgū.”
Saldais krējums bijis tāds, ka nevar saputot. Citreiz atkal pārvests jau skābs. Cepējas ar patiku atceras – kad pastāvēja piena produkcijas uzņēmums “Elpa”, tas ražoja labas preces. “Elpai” bija teicamas kvalitātes krējums.
Nu palikuši “Jaunpils” ražojumi, taču Iveta jau pārliecinājusies: “Dabūt garšīgu, labu saldo krējumu šeit ir problemātiski.”
Dzimtas gēns
Ivetai ir četri bērni – divi dēli, divas meitas, četri mazbērni. Viņu ģimenēm, arī radiem un draugiem svētku galdam cep kārumus “Kūku lādē”. Kāzās Kristīnes torte ir obligāta.
Viņai tortes padodas, un šo dāvanu varētu piedēvēt dzimtas gēnam. Pavāre ir mamma, un prasmīga konditore bija arī ome.
Viņas dažnedažādu recepšu un kulināru piezīmju klade ir mazmeitas rīcībā.
Kristīnei tā vienmēr pa rokai arī “Kūku lādē”, un viņa lasīja: “Marmorkūka, rabarberrausis, mandeļrausīši, rudzu maize, ābolu zefīrs…”
“Sklandraušus mēs cepam kā ome,” papildināja Iveta. “Viņa burkānus nevārīja, bet sarīvēja svaigus, klāt olas, krējums, cukurs, pildīja pamatni no rudzu miltiem un tad cepa. Sanāk sulīgs, ir vitamīniem bagātāks, nekā vārīts. Mēs esam pieraduši pie tādiem.”
Pa “Kūku lādi” šeptējas arī pati jaunākā paaudze. Kad darbi sadrūzmējas un nepietiek roku, palīgā nāk Ivetas mazbērni, sevišķi jau piparkūku laikā.
“Tad ir smieklīgi – pilni galdi ar krāsotājiem,”
Kristīnes mamma smaidot sacīja. “Cilvēkiem patīk apkrāsotas piparkūkas, tās pērk labprāt, kaut arī daudzas ir maziņas.”
Piparkūku mīklas recepte ir ģimenes noslēpums, jo līdz galīgajai garšai mīcīts un mīcīts. “Mēģinājām ilgi, līdz dabūjām īsto. Svarīgas ir proporcijas un labi produkti. Cūku tauki, milti, medus, sviests,” uzskaitīja Kristīne, gan piekodinot, ka ar sviestu jāuzmanās. Tas var būt tīra manta un arī saputots kopā ar eļļu.
Lai saprastu, uzzinātu un pazītu, ir jāizprovē, viņa ieteica.
Recepte
“Kūkas lādes” recepte “Sarkanbaltais prieks Latvijas svētkiem”
120 g sviesta, 300 g cukura, 2 olas, 300 g kefīra, 260 g kviešu miltu, 8 g sodas, 10 g citrona sulas, 10 g tumšā kakao, sarkana pārtikas krāsviela.
Krēmam – 200 g maskarpones krēmsiera, 100 g saldā krējuma, 100 g pūdercukura, vanilīns.
Pildījumam var izmantot jebkuru marmelādi – ķiršu, aveņu, zemeņu.
Pagatavošana. Sviestu, cukuru, vanilīnu sajauc ar mikseri, pievieno olas un puto, kamēr cukurs gandrīz izkusis. Kefīru samaisa ar sarkano krāsvielu, pievieno sodu un citrona sulu. Miltus sajauc ar kakao. Sviesta masai pakāpeniski pievieno miltu un kefīra maisījumu, sajauc viendabīgu masu, liek kēksu formiņās un cep 180 grādos aptuveni 15–20 minūtes.
Kad kēksiņi gatavi un atdzesēti, ar tūtu pilda kādu marmelādi un virsū uzspiež saputotu krēma cepurīti, dekorē ar Latvijas sezonas ogām un karodziņu!
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
