liepajniekiem.lv
Laimīgā sagadīšanās
“Mans 27 gadus vecais Volvītis pirmo reizi piedzīvoja braucienu uz treilera! Bet pēc šī gadījuma esam kārtējo reizi pārliecinājušies, ka kurzemnieki ir vella pilni!” ar humoru saka Lolita.
Svētdienā, 24. augustā, Lolita kopā vīru Arvīdu bija atbraukuši uz viņas dzimto pusi sakopt kapus.
“Esmu no Purmsātiem. Vieni radu kapiņi man Durbē, otri – Purmsātos, kur mamma.”
Pēdējā pieturas punktā pirms mājupceļa izlijuši un iekāpuši Volvītī. “Ja ar “Volvo” brauc īsti veči, tad es esmu veckundzīte!” ar humoru teic Lolita.
Ceļā no Purmsātiem domājusi, ka sen nav braukusi pa ceļu, kas vestu mājās gar pierobežu, virzienā no Vaiņodes, Embūtes uz Saldus novadu, Auci, un tālāk.
Bijuši ceļā uz turieni, līdz automašīnai pēkšņi atgadījusies ķibele, kas liegusi ceļu turpināt. Nonākuši Vaiņodes benzīna uzpildes stacijā “Kings”.
Taču kur svētdienā meklēt palīdzību šādā situācijā? “Sazinājos ar iespējamiem palīgiem no Tērvetes puses, teica, ka var ko mēģināt izdomāt, bet tas būs ļoti vēlu.
Mājās taču jātiek, un pēc iespējas ātrāk!”
sieviete apraksta savu izmisumu.
Turpat degvielu pildījusi kāda sieviete, kura ievērojusi, ka braucējiem ir “Volvo” markas auto. O, “Volvo”!?
Sieviete, kas ir Roberta mamma, teikusi, ka zina, kas varētu palīdzēt, jo dēls ir “Volvo” fans un taisa auto. Sākusi pavīdēt cerība, ka Buividu ģimenei ilgi nebūs jāgaida pēc palīdzības un uz ceļa nebūs jāpaliek.
Mamma sazvanījusi dēlu, puisis pēc brīža bijis klāt. Apskatījis auto vainu, secinājis, ka ir sabeigts ģenerators. Pēc Roberta teiktā, doties ceļā noteikti nav bijis iespējams, auto bija nepieciešams remonts.
Roberts izdomājis risinājumu.
“Viņš dabūs treileri, uz kā uzvilkt auto, lai pārgādātu mūs un auto mājās un atdotu to saviem meistariem dzīvesvietas tuvumā. Gaidījām.
Puisis atbrauca ar savu māsasdēlu Kristu, kurš palīdzēja auto uzstumt uz piekabes.”
Un drīz visi četri kopā devās uz Augstkalni. Lolita teic, ka pa ceļam ar jauniešiem apmainījušies vēstures zināšanām.
“Puiši ziedoja savu laiku, svētdienu, atlika savas darīšanas, lai mūs pārvestu mājās, un ne to īsāko ceļa gabalu!” slavē un pateicīga ir Lolita.
Ierodoties galamērķī, Lolita gribējusi samaksāt par palīdzēšanu, taču Roberts piekritis tikai par degvielas tiesu.
“Samaksāju dubultā, un vienalga tas ir mazāk, nekā maksātu šis pakalpojums!”
uzsver Lolita.
“Taču diemžēl es zinu tikai abu jauniešu vārdus – Roberts un Krists, uzvārdus es uztraukumā nepaprasīju. Noteikti jāpasaka paldies ne tikai viņiem, bet arī viņu vecākiem, ka izaudzinājuši patiesi izpalīdzīgus cilvēkus!” zvanot portālam ar lūgumu pastāstīt par jauniešu varoņdarbu, teic Lolita.
“Puiši ir pelnījuši!” uzsver sieviete.
“Mūsu auto atkal ripo, ir sataisīts, esam gatavi doties ceļā!” ceturtdien portālam pavēstīja Lolita.
Īsts vecis, kurš vienmēr bijis jauks
Pēc divu dienu meklējumiem portālam izdevās atrast stāsta varoņus.
Roberts Tiļļa nedzīvo pašā Vaiņodē, bet gan pagastā. Jaunietis sarunā ar portālu piebilst, ka skolā gājis te nav – viņš mācījies Liepājā, vēlāk Priekulē, vēl pēc tam atkal atgriezies Liepājā, kur Valsts tehnikumā apguvis autoelektriķa arodu.
“Es vienmēr esmu tiecies dzīvē pēc jaunā, vienā vietā nesēdēt,”
viņš skaidro.
“Mašīnas skrūvēju, kopš atslēgas varēju rokās noturēt. Sētā stāvēja “Ford Fiesta”. Ko varēju ar šo auto izdarīt, to paveicu. Un lēnām tas pārgāja profesionālajā izglītībā.”
Tagad viņš strādā servisā Grobiņā, taču arī ārpus darba jaunais vīrietis ķīlē tehniku. Un ne tikai.
“Ar mani ir sarežģīti, jo esmu un varu būt visur! Liepāja, Vaiņode, Grobiņa…”
Tajā dienā, kad bijis jādodas palīgā Buividu ģimenei, Roberts laukos mājās skrūvējis traktoru.
“Piezvana mamma: “Robi, vai vari atbraukt līdz Vaiņodei palīdzēt uzlikt mašīnai siksnu?” Pirmais, ko prasīju – kas par auto? “Volvo”. Mamma arī noskaidroja gadu un modeli – 1998. gada V70. Man ir tāda pati mašīna, tikai – S70. Motori vienādi, virsbūve atšķiras,” viņš skaidro.
Aizbraucis uz uzpildes staciju, pārbaudījis visus iespējamos cēloņus. Secinājis, ka pie vainas ir ģeneratora bojājums.
“Redzēju, ka cilvēki gados, nelikšu gaidīt – būšu jauks, kāds es vienmēr esmu bijis.
Piedāvāju – ja nebūs variantu, vilkšu auto mājās. Viņi piezvanīja savam mehāniķim, ieteica mēģināt braukt. Teicu, ka nebūtu labi tā darīt, mājās viņi šā vai tā netiks, jo akumulators nosēdīsies,” stāsta Roberts.
Šī nav pirmā un vienīgā reize, kad Roberts palīdzējis ar nokļūšanu uz attālākām vietām. Sociālo tīklu “Volvo” grupā kāds autovadītājs no Valmieras bija uzrakstījis, ka noplīsis pie Priekules.
“Gadījās, ka braucu tieši garām. Paziņas esot Talsos vai Tukumā, neatceros. Vakarā vilku uz turieni. Bet man šāda pieredze ir bijusi ar dažādiem auto un vietām.
Ārkārtas gadījumos esmu gatavs palīdzēt, ja auto saplīst mūspusē. Ja būšu brīvs un tepat, palīdzēšu,”
saka Roberts.
“Vecākiem cilvēkiem es neprasīšu nekādu papildu maksu. Esmu labsirdīgs, man patīk palīdzēt,” atzīst jaunietis.
Sarunas noslēgumā ar portālu Roberts padalās savās domās par “Volvo”.
“Tāpēc, ka esmu īsts vecis!” ar humoru saka Roberts, skaidrojot, kāpēc viņam šis auto tuvāks. Esot arī bembis.
“Lai gan man patīk apgūt jauno, “Volvo” tāpēc, ka esmu par stabilām vērtībām, šis auto tāds ir – drošs, ērts, ekonomisks.”
Pirmais “Volvo” viņam bijis vēl pirms autovadītāja tiesību iegūšanas. Tas viņam uzdāvināts, stāvējis sētā, un katru reizi, dodoties uz autoskolu, bijis viņa motivācija pēc iespējas ātrāk nokārtot tiesības.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
