Oktobrī Priekules novada dome iegādājās savā īpašumā siltumtrasi, tā novēršot iespēju atkārtoties pērnrudens panikai, kad biogāzes stacijas īpašnieku strīdu dēļ ar SIA “Priekules siltumtīkli” un siltumtrasei nonākot SIA “SGC” rokās iedzīvotāji un iestādes varēja palikt bez siltuma.

Gribēja redzēt jēgu

Pašvaldības un SIA “Priekules nami” vienošanās ar Bunkas pagasta z/s “Nodegi” par siltumenerģijas piegādi, par 1 MWh maksājot 40 eiro, noslēgta augustā. No koģenerācijas stacijas siltumu saņem Liepājas ielas mikrorajons un daudzdzīvokļu ēka Aizputes ielā 3, SIA “Priekules slimnīca” ēkas, Priekules evaņģēliski luteriskās baznīcas un draudzes ēkas, pakalpojumu ēkas Aizputes ielā 6, pašvaldības administrācija, SIA “Priekules nami”, Sociālā atbalsta centrs un Priekules kultūras nams. Inženierbūvi “Siltumtrase Priekule” novada pašvaldība iegādājusies no SIA “SGC” par 250 tūkstošiem eiro.

Pagājušā gada vasarā G. Ozolam uzreiz nebijis domu par uzņēmuma pirkšanu. “Meridian Trade Bank” mēģināja atgūt naudu, pārņēma biogāzes staciju no bijušajiem īpašniekiem. “Mākslīgi bija izveidota situācija, ka viens uzņēmums ir sadalīts divos. Viss, kas saistīts ar apkalpošanu, siltuma pārvadi, tehniku un cilvēkiem, bija kā pamesta sala bez iespējām tālāk eksistēt. Mēs tobrīd tehniski varējām palīdzēt un kāpēc lai to nedarītu?” viņš stāsta.

Savu lomu G. Ozols redzējis kā sadarbības partneri. Taču tas sanācis kā brīvprātīgs pasākums, par kuru neviens īsti paldies neteica.

“Lieta nonāca līdz tiesiskajai aizsardzībai, finālā vēl augustā stacijai atņēma OIK. Skats uz dzīvi jau tā bija bēdīgs, stacija savu resursu bija izsmēlusi, beidzamajā laikā te maz bija ieguldīts. Bez OIK šeit šķita strupceļš. Man no malas nākt un likt te kaut ko iekšā arī būtu pilnīgi bezjēdzīgi. Vienkārši piedāvāju uzņēmumu atpirkt, lai redzētu te savu jēgu,” saka īpašnieks.

Nedara pāri dabai

Izaicinājums esot pierādīt, vai ir iespējams biogāzes stacijai strādāt bez valsts atbalsta. “Ja es neredzētu risinājumu, ka biogāzes stacija var strādāt bioloģiskā sistēmā, droši vien manis te nebūtu. Redzu, ka strādā brīnišķīgi. Virziens, kurā ejam, varētu būt sabiedrībai vispieņemamākais no tā viedokļa, ka šobrīd enerģija ir tiešām zaļa. Pārstrādājam kaut ko lētu, nedarām dabai pāri – to, ko no turienes ņemam, arī atgriežam tur atpakaļ,” skaidro G. Ozols.

Pieņemts, ka biogāzes staciju mērķis ir maksimālā jauda, tās programmētas uz enerģētiski vērtīgām lietām, kas maksā dārgi. Tiek patērēti lieli resursi, lai izaudzētu kukurūzu zaļajai masai. Arī šo staciju bija paredzēts darbināt ar kukurūzu. “Labā ziņa – tā var strādāt arī bez kukurūzas,” pārliecinājies saimnieks.

“Mums ir kūtsmēsli, zāle, skābsiens. Izejvielas ar maziem izņēmumiem ir mūsu pašu saimniecībā radītas. Netērējam ķīmiju, minerālmēslus, esam neatkarīgi no importētām izejvielām. Visu, ko mākam izaudzēt, pārvēršam siltumā un elektrībā.

Tie ir zālāji, kurus appļaujam pirms vai pēc ganīšanas, sētajās platībās appļautās nezāles. Mana sistēma ir šāda: nevar uzvarēt, ja visu laiku cīnās pret. Pret slimībām, pret nezālēm, pret kukaiņiem. Pozīcija, ka ir tikai viena kultūra un pārējais ir sliktais, ir pretrunā ar dabas procesiem.”

Daudziem neizpratni radot “Nodegu” lauki – ka tur viss tik nenormāli labi aug. “Ļoti jārūpējas par pašu lielāko dzīvības formu uz Zemes – baktērijām, kuras dzīvo arī augsnē. Arī biogāzes stacijā visu fermentē mazie, strādīgie neredzamie darbonīši, kuri spēj radīt enerģiju. Princips ir “dots devējam atdodas”. Esmu panācis, ka dabīgā ceļā augsne no skābas kļuvusi neitrāla,” atklāj G. Ozols. Viņa saimniecībā ir ap 500 gaļas lopu, jo bez tiem nevarot būt noslēgts cikls dabas apritē.

Sezona parādīs

Ja kaut kas prasa lielus resursus, uzreiz analizējam un domājam, kā to izslēgt, tā saimniekojot jaunais īpašnieks. “Daudzas lietas šajā stacijā vairs nestrādā tāpēc, ka bija lielu enerģiju patērējošas. Zinām, cik biržā maksā elektrība, zinām, cik prasām par siltumu. Mums te ir lētākā elektrība un lētākais siltums, ko paši saražojam. Atliek to visu lietderīgi ieguldīt, pievienojot vērtību,” viņš saka.

Pieslēdzot visus patērētājus, temperatūras slimnīcai bijis par maz, atzīst G. Ozols: “Vienojāmies, ka divas nedēļas atslēdzamies un kāpinām savu jaudu.” Priekules slimnīcas vadītāja Tatjana Ešenvalde “Kurzemes Vārdam” pastāsta, ka siltuma padeve no biogāzes stacijas atsākta 2. novembrī.

“Oktobrī kurinājām paši. Tagad ūdens ir silts, arī radiatoru temperatūra apmierina. Šis gads parādīs, kā būs. Ja notiek kāda avārija vai lielā salā trūks jaudas, mums ir variants B – sava katlu māja, kuru šogad renovējām. Man kā vadītājai tā pagājušajā gadā bija īsta drāma, kad palikām bez siltā ūdens. Firma, kurai trase piederēja, neļāva laist siltumu. Te pārdos domei, te nepārdos. Taču mums ir 70 cilvēki aprūpē, kuriem jābūt siltumā un kuri jāmazgā,” viņa norāda.

Priekules novada pašvaldības izpilddirektors Andris Razma sadarbību ar jauno siltuma piegādātāju vērtē pozitīvi.

“Oktobra sākumā bija mazas problēmas ar pietiekamas temperatūras nodrošināšanu, atslēdzām slimnīcas atzaru. Uzņēmējs iegādājās papildu šķidrā kurināmā katlu. Ienākošā ūdens temperatūra mikrorajona apkures sistēmās ir pietiekama, visos siltummaiņos pieregulēta atbilstoši esošajiem laika apstākļiem. Arī otrajā atzarā uz pašvaldību un kultūras namu ir pietiekami, brīžiem pat liekas par siltu. Ja būs kādas problēmas sala laikā, skatīsimies, kopīgi risināsim. Regulāri komunicējam, viss ir okei,” viņš uzskata.

“Varbūt daudziem nav saprotams, ka es uzreiz pasaku pašu konkurētspējīgāko cenu un tālāk ir mana problēma, kā mācēt kaut ko arī nopelnīt,” atzīmē G. Ozols. “Cena, kuru nosaucu, ir tāda, par kuru citā gadījumā varētu nopirkt tikai malku. Par to es iedodu jau gatavu siltumu. Tas, ka varam šajā cenā iekļauties, ir pierādījums – ja grib, tad var!” Bez baktēriju miljardiem biogāzes stacijā strādā 5–6 cilvēki. “Lielais objekts nav prasījis papildu darbiniekus, resursi tiek lietderīgāk izmantoti,” uzskata īpašnieks.