#SIF_MAF2021
"Kurzemes Vārds"
Viņš norāda, ka daudzi šīs kultūras lielākos apjomos, kas ir vairāk par pašpatēriņu, neaudzē, jo tām nepieciešams nodrošināt īpašu augsni un labvēlīgus augšanas apstākļus.
Karš ar sausumu un kailgliemežiem
Brantu ģimene Aizputes dārzniecībā saimnieko no 2004.gada, maksimāli izmantojot padomju laikā celto ēku funkcijas un izmantojot īpašuma zemes platības un dārzus.
Pamatdarbība ir puķu audzēšana, taču Branti sakārtojuši darbus tā, lai te būtu ko darīt pašiem teju visu cauru gadu. “Dārzniecībā viss, kas sakārtots un iegādāts, ir par pārdoto puķu ienākumiem. Ziemas sezonā te aug zaļumi, pārsvarā loki, arī dīgsti, paralēli izaudzē puķu stādus. Tad jau klāt krāšņais pavasara ziedu laiks, bet rudenī ienākas dārzeņi.
Traks vari palikt, sēžot četrās sienās. Tagad ir tādi laiki, kad nav ieteicams nekur tālu braukt, mēs tādēļ atceļojam uz darbu,” smaidot teic I. Brants.
Dārzniecības ābeļdārzs, kuru saimnieki rūpīgi kopj, vairāk esot domāts skaistumam un pašu priekam. Tas gūst garāmbraucēju uzmanību. “Kāzās vedēji brauca pie mums sarunāt fotografēšanos dārzā, ieraudzīja arī mūsu kāpostu lauku un izdomāja, ka vēlas simbolisku un tematisku fotosesiju arī tajā,” smaidot teic I. Brants.
I. Brants norāda, ka kāpostu augšanai ir ļoti jāseko līdzi, lai vēl stādu stadijā tie nenonīktu, tos nenoēstu kukaiņi un lai tiem sarūpētā labu labā augsne nekļūtu pārāk sausa. “Kāpostiem patīk vējoties, gaisma, lai nav ēnas. Liela nozīme, kā sezonā nospēlē laikapstākļi,” viņš saka.
Šogad vasara bijusi karsta un sausa, tādēļ gan kāpostu lauks, gan vairākas burkānu dobes pamatīgi laistītas. “Ja nebūtu tās, tad nekas mums prātīgs nesanāktu. Tādos apstākļos labi, ka lauki nav lieli – darām tik daudz, cik spējam apstrādāt, izaudzēt, novākt un realizēt. Otrs, pamatīgi kāpostos karojām ar kailgliemežiem, tostarp Spānijas īpatņiem,” stāsta saimnieks un smejas, ka ārzemnieki jau vietējo Latvijas preci māk novērtēt.
Tie gribējuši nogaršot kāpostus, paslēpjoties zem apakšējām lapām. “Kailgliemeži ir visur. Es to uzskatu par nacionālo nelaimi. Vienu vakaru, kad gaiss bija mitrs, pilni trotuāri ar tiem! Svarīgākais ir censties, cik vien iespējams, tos nolasīt. Lai nesalien atpakaļ zemē, nenoslēpjas. Esam vienā rāvienā pat pusspaini nolasījuši,” pieredzē dalās dārzniecības īpašnieks.
Visefektīvākais gliemežu iznīcināšanas veids ir tos apkaisīt ar parasto vārāmo sāli. “Katru dienu laukus pārstaigājam, nedrīkst pieļaut to vairošanos,” viņš uzsver. “Un tas ir jādara agros rītos, kad vēl mitrs un saule nav nožāvējusi zemi, citādi tie salien zemē.”
Labai ražai lielas platības nevajag
Ar kāpostu audzēšanu un skābēšanu Brantu ģimene nodarbojusies pašos saimniekošanas pirmsākumos. Taču secinājuši, ka nevienam īsti tādas lietas neinteresē. “Sapratām, ka no mūsu darba jēgas maz. Pārdevām elektrisko ēveli. Pagāja gadi, un secinājām, ka šai nišā nav daudz darītāju, bet ir interese. Atkal iegādājāmies ēveli un sākām audzēt kāpostus.”
Saimnieks secinājis, ka laiku pa laikam cilvēki izmēģina dažādus nišas meklēšanas eksperimentus. “Kādreiz bija mārrutki, ko pat speciāli audzēja, tagad kādu laiku nebija dzirdēts, bet viens otrs tos uzpērk. Tāpat ir ar ķiplokiem – audzē, kam vien nav slinkums.”
Uz nelielā lauka Branti iecerējuši novākt ap četrām tonnām kāpostu. “Viena galviņa ir no trīsarpus, četriem kilogramiem, pat pieci var būt, ja labi audzis,” saka saimnieks.
Kāposti uz lauka var stāvēt līdz salam. Pēc pieprasījuma kāposti tiek ieskābēti pēc paša saimnieka īpašas receptes.
“Sliktu ražot nedrīksti atļauties. Ja ir laba prece, cena nav būtiska – par to esam pārliecinājušies.
Arī puķes pārdodod, redzam, ka cilvēki grib skaistu, un tad viņiem vienalga, cik tas maksā.”
Kāpostus Branti dārzniecībā sāka audzēt pirms pāris gadiem, pērn izdomājuši provēt arī burkānus. “Burkāni arī nav vienkārši audzējami,” piebilst I. Brants.
Aizputes vidusskolai piegādājuši kāpostus, tai radusies vajadzība pēc burkāniem. “Mums bija divas izbijušu siltumnīcu vietas, taču tās mums nebija doma apjumtot. Dobēs zeme bija laba un mīksta, uzfrēzēsim zemi – tāda ir piemērota burkāniem. Ko varam zaudēt, ja neaudzēsim?”
Pagājušajā rudenī no divām 40 metrus garām dobēm ievākuši 800 kilogramus burkānu. “Tie bija vareni, viens burkāns vidēji virs 500 gramiem!” palepojas audzētājs.
Šogad iekopuši un iesējuši jau piecas dobes. “Kādas trīs tonnas jau būs,” rēķina I. Brants. “Nevajag jau baigās platības, lai iegūtu vērienīgu ražu. Katra lieka platība rada izdevumus. Tāpat jādomā, kā to novāksi un kur pēc novākšanas izaudzēto liksi, vai ir kur glabāt,” viņš norāda. “Man ir saglabāts dārzniecības pagrabs. Ielikām burkānus. 21. maijā iegāju pagrabā – tie izskatā un smaržā bija kā no vagas ņemti.”
