Pat sāli nevarēja dabūt

Vaicāta, cik ilgi nācies iztikt bez veikala, Ruta Horste atbild: “Akdies, kādi divi gadi jau mēs te mokāmies!” Brauca mums te kaut kādi privātie, viens saimnieks ar pienu un olām, cits ar maizīti un visu ko. Dēls kaut ko atved no Liepājas. Tikko biju Liepājā, bet negāju nevienā veikalā, tagad jāpērkas un jāatbalsta savējie.”

Veikala trūkums neesot liela bēda. Ja ir mašīna, tad sēdies un brauc, stāsta tirgotavas pirmie klienti. Ja nav, jāmaksā kādam, lai aizved. “Nenormāli gaidījām veikalu. Katra piena un krējuma burciņa bija jāpasūta,” saka Nadežda.

“Ikdienā kaut vai sērkociņus vai sāls paku vajag, bet ciemā veikala nav,” piebilst Agnese, kurai bērni palūguši, lai suliņu nopērk. “Mūsu mazajā miestiņā tie ir svētki,” viņa raksturo veikala atkalatvēršanu.

“Satiksmi regulē” epidemioloģiski pareizi kolēģe no Kapsēdes veikala Linda Laiveniece, viņa arī palīdz Ploces veikala jaunajai vadītājai Andželai Šmediņai sākt pirmo darba dienu. “Kā mēs strādājām, kā mēs strādājam!” Linda stāsta par gatavošanos tirdzniecības atsākšanai. “Galvenais, kā meklēja to cilvēku, kas te strādās. Šis ir tikai sākums, atspēriena punkts.”

Kamēr veikala vadītāja apkalpo pircējus, L. Laiveniece pastāsta, ka vasarā plānota āra kafejnīca, jo tūristu plūsma šeit ir ļoti liela. Pirmajiem apmeklētājiem papildus izraudzītajiem pirkumiem dāvanā tiek čipsu paciņa.

Plāno arī kafejnīcu

Telpas ne tikai izremontētas, bet arī paplašinātas, jo cilvēkiem nepieciešams daudzveidīgāks sortiments, pastāsta veikala īpašnieka, SIA “Grobiņas KB” Tirdzniecības daļas vadītāja Andra Meļķe. “Mazie veikaliņi daudz kur aizveras, mēs – otrādi,” viņa saka.

Veikals pirms tam bija uz pusi šaurāks. Kā jau lauku vienīgajā bodītē, te nopērkama ne tikai pārtika, bet arī pirmās nepieciešamības lietas sadzīvei. Jau pie durvīm var izraudzīties lietainajām dienām aktuālu mantu – gumijas zābakus.

Viens gals vēl tukšs, tur uz pavasari domāts atvērt mazu kafejnīciņu. “Mājīgu stūrīti, lai var pasēdēt, padzert kafiju uz vietas, palasīt grāmatas. Ceram, ka ienāks arī garāmgājēji,” stāsta A. Meļķe.

Pircēji cenas novērtē kā normālas, nekur jau nekas neesot par velti. “Veikals ir tīklā “LATS”, un tādas pašas cenas kā lielākos veikalos būs arī šeit. Nekas ne par centu nebūs dārgāks,” sola A. Meļķe.

Produkti nāk no ilggadējiem piegādātājiem, iekļauj pašu ražojumus – “Jūrpils” kulināriju un konditoreju, ko var arī pasūtīt. Šeit, protams, nevar izlikt visu sortimentu, kāds ir lielveikalā, bet cilvēkam ir iespēja pasūtīt kāroto uz konkrētu dienu.

Ar ziediem atnāk arī bijušais Vērgales pagasta pārvaldnieks, nu jau Dienvidkurzemes novada domes deputāts Jānis Vitrups. “Vēsturē te jau bijis veikals. Labi, ka “Grobiņas KB” to uzņēmusies un neatstāj novārtā. Domāju, ka šeit viss būs tikai uz labu,” viņš novēl. “Paldies par tik jauku pieņemšanu,” samulsusi veikala vienīgā darbiniece – vadītāja un pārdevēja A. Šmediņa.

Atpakaļ mīļākajā vietā

Andžela uz Ploci pārcelsies ar visu ģimeni. “Novadam būs papildus viena ģimenīte, kas apsaimniekos visu īpašumu,” telefonsarunā ar “Kurzemes Vārdu” priecīgs atzīst SIA “Grobiņas KB” vadītājs Maigonis Almanis.

“Kādreiz man bija tāds sapnis – man būs mājiņa meža vidū, un es tur dzīvošu. Šajā vasarā sēņojot ieraudzīju ceļa galā fantastisku mājiņu, bet ļoti dziļi mežā. Pie sevis noteicu, ka tik tālu no cilvēkiem tomēr ne, gribētu tā, lai ir cilvēki, bet nostatus,” stāsta veikala vadītāja.

“Tad man netīšām feisbukā izleca priekšā šis darba piedāvājums. Domāju – kāpēc ne? Biju jauna darba meklējumos, jo rokas traumas dēļ nevaru vairs strādāt par manikīri.”

A. Šmediņas apzinīgā dzīve esot sākusies ar darbu veikalā, jo mamma bijusi veikala vadītāja. “Teicu – mammīt, es nekad, nekad nestrādāšu tirdzniecībā! Esmu piespļāvusi tos kāpostus, esmu atpakaļ tirdzniecībā un sapratusi, ka šī ir mana mīļākā vieta,” viņa atklāj.

Sieviete ir pateicīga draugiem, kuri trīs gadus vasarās ļāvuši Liepājas Pētertirgū pārdot zemenes un saprast, ka tirdzniecība ir viņas aicinājums. “Vienkārši patīk darbs ar cilvēkiem. Man ļoti patika arī manikīra profesija, bet tirdzniecība laikam ir asinīs. Visi pircēji te būs apčubināti un samīļoti, viss būs pastāstīts, ja kaut ko nevarēs atrast,” sola jaunā veikalniece.

Pārcelšanās prom no Liepājas ģimenei nekādas raizes neradīšot. “Vīrs ir tālbraucējs, kad atbrauc mājās, tad ir pie ģimenes. Mums ir divi bērni, mācās 5. un 6. klasē, abi ies Vērgales pamatskolā. Viņi abi jau gaida to dienu, kad varēs iet jaunajā skolā. Man nav nekādu aizspriedumu pret lauku skolām. Šādās skolās ir mazāk bērnu, skolotājs var pievērst uzmanību katram. Ir individuāla pieeja. Pilsētā viss ir tik industriāls, tur vairs šādu pieeju nevar panākt,” uzskata A. Šmediņa.

Pārcelties uz dzīvi Plocē varēs tad, kad būs pabeigts dzīvokļa remonts veikala ēkas augšstāvā. “Domāju, ka Ziemassvētkus mēs sagaidīsim šeit,” pārliecināta Andžela.

“Mani bērni ir strādīgi, viens ir gatavs siltumnīcu sētā celt. Otrs jau plāno, kā taisīs sev kalniņu no sniega. Viņi man ir dabas bērni, kuriem pilsētā par šauru.

Lielais jau prasīja, vai nevar pilsētas centrā siltumnīcu sētā celt, jo tad varētu audzēt paši savus tomātus un gurķīšus.” Viņa bērnībā daudz laika pavadījusi laukos, jo omīte vedusi uz Virgu pie saviem draugiem. “Tās atmiņas man ir tik mīļas un siltas, ka vienmēr gribēju atgriezties laukos,” saka A. Šmediņa.

Joprojām tukšs ir SIA “Grobiņas KB” veikals Kalnišķos. “Tur būs tā, kā apkārtējie gribēs,” norāda M. Almanis. “Ja kāds gribēs Kalnišķos strādāt, tad veikals būs vaļā. Mēs to neesam pavisam likvidējuši, gaida tikai darbinieku.”