Pagājušajā nedēļā Nīcas novadā pieredzes apmaiņas nolūkā viesojās ap trīsdesmit muzeju un senlietu krātuvju darbinieku no visas Lejaskurzemes. “Vasara mūsu jomā ir saspringtākais darba laiks, kad nevaram braukt ciemos. Pēc divu gadu pieredzes, apmeklējot šādas tikšanās, varu teikt, ka tās ir ļoti patīkamas un noderīgas, lai uzzinātu vairāk par mūsu darba specifiku,” atzina viena no tikšanās organizatorēm, Nīcas senlietu krātuves vadītāja Gita Vanaga.

Muzeju dienu Nīcā rīkoja arī Otaņķu senlietu krātuves vadītāja Lelde Jagmina un Nīcas vidusskolas muzeja vadītāja Sandra Pankoka. Ciemiņi apmeklēja vidusskolas muzeju un abas senlietu krātuves, kā arī iepazina Rogu ģimenes un G. Vanagas privātkolekcijas. “Senlietu krātuvēm ir daudz vieglāk darboties salīdzinājumā ar akreditētiem muzejiem,” vērtē G. Vanaga, “jo tās vienkārši pieņem no cilvēkiem lietas kopā ar stāstu par īpašniekiem vai mājām, no kurām tās nāk. Varam rīkoties brīvāk – izlikt apskatei vai novietot palīgfondā, varam aizdot šīs mantas izstādēm.”

Vērtīgākais ir tas, ka šādas tikšanās saliedē senlietu krātuvju darbiniekus, secinājusi L. Jagmina. Viņa uzskata: “Citādi cits citu nepazīstam un kautrējamies sadarboties. Ir kopīgas problēmas un izaicinājumi, bet svarīgākais šādās tikšanās reizēs ir gūt iedvesmu darbam.” Otaņķu senlietu krātuves vadītāja atzīst, ka lielākā kopīgā problēma ir akūts telpu trūkums. “Eksponāti ir, bet ne senlietu krātuvēm, ne privātkolekcionāriem nav vietas, kur izvietot kolekciju.”

Apriķu muzejā telpu jautājums šobrīd ir atrisināts. Tā vadītāja Aina Cērmane pastāstīja: “Kopš likvidēta Apriķu skola, mūsu telpas ir plašākas, esam iekārtojušies muižas ēkas lielākajā daļā. Gribas arī rādīt un stāstīt plašāk.” Arī ciemojoties pie citiem, patīk redzēt, kas izmainījies, kas atklāts no jauna. A. Cērmane atzīmēja Nīcas novada lepno stāju, izrādot savu bagātīgo mantojumu. “Šīs tikšanās mūs uztur, tā ir bagātināšanās.”

Lai arī senlietu krātuvju vadītāji un topošo mantojuma saglabāšanas vietu iniciatori pārsvarā pauž domu, ka muzeja statuss viņiem neesot pa spēkam, Apriķos muzejs jau trīs reizes ir akreditēts. “Tas tiešām nav viegli, prasības ir ļoti stingras,” norādīja A. Cērmane. “Bet negribas apstāties, ja to var izdarīt. Muzejiem ir ne tikai formālās prasības, kā parādīt eksponātus, bet arī zemūdens darbs – izpēte un aprakstu veidošana, kas paņem visvairāk laika.”

Pirms gadiem desmit Apriķu muzejs savācis vietējo cilvēku dzīvesstāstus un pašlaik sāk tos digitalizēt, lai tie būtu visiem pieejami, nevis tikai materiāls pētniecībai. “Liela daļa šo cilvēku jau ir aizsaulē. Ja nebūtu paspējuši viņus uzklausīt, šī informācija būtu neatgriezeniski zaudēta,” muzeju darba svarīgumu uzsvēra A. Cērmane.