Vispārējā sajūsmā Rucavas tradīciju kluba dalībniece Gunta Atiķe ņemas skaut un bučot katru, kas viņu uzrunā. Tikmēr Rucavas sievas Kultūras nama zālē klāj linu galdautus un ceļ galdā maizi un balto sviestu. Abi kolektīvi sestdien atzīmēja apaļu jubileju: Rucavas tradīciju klubam aprit 15 gadu, bet Rucavas sievām – pieci.

“Kā nebūs lustīgs! Mums tam nekādi ali un brandvīni nav vajadzīgi,” teic G. Atiķe. Viņa dzied, kur vien var – Liepājas folkloras kopā “Saknes”, kuras sastāvā ieradusies uz jubileju, pensionāru ansamblī “Kurzemīte” un nu arī Rucavas tradīciju kluba dalībnieču rindās. “Vīrs ir rucavnieks, tāpēc Sandra ievilka. Viņai nebija, kas dzied.” Tradīciju kluba vadītāja Sandra Aigare steidz pabeigt gatavošanos dzimšanas dienas atzīmēšanai, tādēļ viņai nav vaļas sarunai.

No pirmās dienas Rucavas tradīciju klubā darbojas plašā apkārtnē pazīstamā maizes cepēja Olga Dūrēja. “Kā bija, tā bija. Ar Sandru divatā vienreiz pat dziedājām,” viņa atceras pirmsākumus. Darbošanās tradīciju klubā paņemot diezgan daudz laika, sevišķi vasarā, kad ne mazums tūristu brauc. Tas atņem laiku arī Olgas pamatnodarbei – viņa ir mājražotāja. “Bet interesanti tomēr,” viņa norāda, kas nāk par labu tradīciju klubam. Arī tur savu eiro varot nopelnīt. Kad kolektīvs saņēmis “Lielo folkloras balvu”, dalībnieces varējušas nopirkt drēbi tautastērpam. Tas O. Dūrējai esot pašas šūts.

Jautāta, kā, darbojoties tik daudzos kolektīvos, var iemācīties visas dziesmas, G. Atiķe saka: “Tautasdziesmas automātiski man galvā raisās pašas. Dziedot iemācās.” Grūtāk esot ar cita veida dziesmām. Tām vārdi īpaši jāmācās. “Man patīk dziedāt. Kamēr var, ir jādzied, jākustas. Nevar ierūsēt!” savu dzīves filozofiju atklāj liepājniece.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 14.novembra numurā.

#kvards-20161114-06#

15Skatīt galeriju