Reģistrēties par mājražotāju nav grūti, telpas sagatavot atbilstoši prasībām – arī ne. Pats galvenais ir mārketings. “Jūs jau varat ražot visu ko, bet vai būs, kas pērk?” liek padomāt Sandra Brūna.

Viņa konsultē topošos uzņēmējus, lai Pārtikas un veterinārajā dienestā varētu reģistrēt mājražošanu, un bija uzaicināta uz tikšanos ar lauksaimniekiem Durbes novadā.

“Mājražotājs savu preci drīkst tirgot tikai pats. Veikaliem un sabiedriskās ēdināšanas iestādēm nedrīkst neko pārdot, izņemot augļus un dārzeņus,” skaidro S. Brūna. Tiem, kas grib nodarboties ar gaļas produktu pārstrādi, “jāiziet lielā atzīšana kā īstam uzņēmumam”. Tas nozīmē Rīgas speciālistu piedalīšanos. Savukārt, ja doma ir nodarboties ar dārzeņu mizošanu, skābēšanu vai maizes cepšanu, pietiek ar Pārtikas un veterinārā dienesta Dienvidkurzemes pārvaldes atzinumu.

Inspektoriem patīk košas krāsas

Lai oficiāli varētu reģistrēties par mājražotāju, vispirms ir jābūt atbilstošām telpām. Ar mājražošanu var droši nodarboties savā virtuvē, tikai virsmām jābūt viegli tīrāmām un mazgājamām, tās regulāri jādezinficē. “Un ir jānodrošina, ka gatavošanas procesa laikā neienāks neviens no mājiniekiem,” uzsver S. Brūna.

Telpām ir jābūt tik lielām, lai nekrustotos plūsmas – izejvielai ir jāienāk virtuvē no vienas puses un jātiek apstrādātai – mazgātai, tīrītai, mizotai, ceptai, skābētai u.tml. – pa riņķi. Tas nozīmē, ka otrā virtuves galā atrodas jau gatavā produkcija.

Ja izejvielas glabā ledusskapī vai aukstuma kamerā, nav vēlams, ka tur atrastos arī produkti pašu patēriņam. “Ja ir sasaldētas ogas tirgošanai, tad tās, kas paredzētas pašu patēriņam, jātur citur,” norāda S. Brūna.

Protams, jāvalda tīrībai, nedrīkst būt rūsējuma pēdu, atlupušas krāsas, lai netīrumiem nebūtu kur aizķerties. Ja uz virsmas radušās skrambiņas, var izmantot līmplēvi. “Inspektoriem patīk, ka viss ir košās krāsās,” piebilst konsultante. “Ja izvēlēta pelēka krāsa, nevarot saprast, vai ir netīrs vai vienkārši tumšs.” Telpai nav jābūt flīzētai, galvenais, lai grīdas un sienas ir viegli mazgājamas. Ventilācija jāaizklāj ar sietu, lai nevar iekļūt mušas un grauzēji.

Vietā, kur paredzēts mazgāt pārtikas produktus, kā arī tualetē jābūt aukstajam un karstajam ūdenim, kas laukos bieži vien esot klupšanas akmens. Virtuvē vēlamas divas izlietnes. Vienu izmanto izejvielas, otru – jau apstrādāta produkta mazgāšanai. Vai arī trauku mazgāšanai un skalošanai.

Ūdenim, ko izmanto produktu mazgāšanai, jāatbilst dzeramā ūdens prasībām. Ja tas mājās nāk no kopējā pilsētas ūdensvada, to pārbauda reizi divos gados. Ja no dziļurbuma vai akas – reizi gadā.

Bet, ja ūdeni izmanto produktu sastāvā, regulāri jāpārbauda ūdens ķīmisko elementu sastāvs. Taču tas izmaksā dārgi. “Tas ir jūsu pašu interesēs, jo galvenais ir patērētāja veselība. No situācijas var iziet, noslēdzot līgumu ar dzeramā ūdens piegādātājiem, piemēram, “Venden” vai “Eden”,” pamāca S. Brūna.

Derīguma termiņu var noteikt pats

Vēlams, lai darba gaitā izmantojamās virsmas būtu no stikla vai plastikāta, lai nepaliktu griezuma pēdas, kur krāties netīrumiem. Koka dēlīši vairs nav atļauti. Arī cirvim nedrīkst būt koka kāts un nazim koka spals.

Uz plastmasas kārbiņām, maisiņiem, pudelēm, kur glabāsies izejvielas, jābūt piktogrammai, ka to drīkst izmantot saskarē ar pārtiku. To apliecina zīmējums ar glāzīti un dakšiņu. Katliem nekādu prasību nav, tomēr neesot vēlams izmantot alumīnija grāpjus. Produkciju var gatavot arī uz malkas plīts.

Saimniecībā jābūt arī kalibrētam termometram, ar kuru regulāri pārbauda gaisa temperatūru ledusskapī vai pagrabā, kur uzglabā izejvielas un gatavo produkciju.

Kādi priekšdarbi jāveic topošajam biznesmenim un kā vislabāk pārliecināt Pārtikas un veterināro dienestu, uzziniet šodienas laikrakstā “Kurzemes Vārds”.
 

Reizēm pārbaudošās institūcijas prasa receptūru, taču saimniekiem tā obligāti nav jāatklāj. Jāuzskaita tikai sastāvdaļas. Recepte var būt “firmas noslēpums”.