Vēl iepriekšējās vadības laikā Cīravas pagasta deputāti nolēma pašā pagasta centrā esošo pili pārdot privātīpašumā. Pēc vairākkārtējas saimnieku maiņas pašlaik tās īpašnieks ir firmas “Remarks nekustamie īpašumi” direktors Raimonds Kreišs, kuram ir grandiozi plāni pils un tai piederošo ēku rekonstrukcijā, kā arī parka sakopšanā, pārvēršot to par greznu tūrisma un atpūtas kompleksu. Ir cerība, ka pēc īstenotajām iecerēm tā ar laiku varētu kļūt par sakoptāko pili mūsu rajonā. Kopā ar tagadējo pils kompleksa pārvaldnieku, cīravnieku Uldi Rozentālu nedaudz ieskatījāmies gan tuvākajos, gan tālākajos plānos un, protams, senākā vēsturē, kā arī ne tik senos notikumos. Un mēģināsim atmaskot arī pils spoku.

Pili pārvērš par skolu

No vēstures avotiem varam uzzināt, ka Cīravas pils celta 1752.gadā barona fon Manteifeļa dzimtai. Taču ne pastāvīgai dzīvošanai, bet kā medību pils. Pilij, kā jau pienākas, ir arī komplekss: stallis, kalpu māja, pārvaldnieka ēka, dārznieka māja un citas palīgbūves, kā arī, protams, pils parks ar mākslīgi veidotiem dīķīšiem. Ir gan atrodama arī cita informācija – ka Cīravas muižas pirmais saimnieks bijis barons fon Bērs. Kad Manteifelis apprecējis Bēra meitu, līgavas tēvs pili devis viņai līdzi pūrā. Tā tolaik bijis pieņemts!

Cīravas pils kopējā kompleksā iekļaujas arī Cīravas baznīca, kas, kā vēstī vēstures avoti, celta 1781.gadā. To barons fon Bērs uzdāvinājis savai sievai. Uldis stāsta, ka baznīcā joprojām apskatāma Bēra kundzes biste. Baznīcu tagad apsaimnieko vietējā draudze. Pati pils ir pieredzējusi vairākkārtējas pārbūves, un, kā vēstī vēstures avoti, ar katru reizi tā kļuvusi plašāka un krāšņāka. Pēdējā pārbūve pilī notikusi 19.gadsimta sākumā, un šo izskatu, protams, laika zoba skartu, pils saglabājusi līdz mūsdienām.

No piemiņas akmens, kas novietots netālu no pils ieejas, varam uzzināt, ka laikā no 1922. līdz 1951.gadam Cīravas pilī bija izvietota Meža skola, kurā zinības apguva jaunie mežu apsaimniekošanas speciālisti. Pēc tam šī skola pārcelta uz Aizupi. Taču Cīravas pils turpināja pildīt izglītojošas funkcijas – tajā izvietoja Cīravas Lauksaimniecības arodskolu, kas šīs telpas izmantoja vēl ilgi. Šajā laikā tad arī pils krietni vien paplucināta, iekštelpās veicot pārbūves īsti padomju laika stilā – plašajās zālēs iekārtojot arodskolas kabinetus, kopmītņu telpas u.c. Tagadējam pils saimniekam jānojauc tolaik iebūvētās starpsienas, lai pils atgūtu iepriekšējo šarmu. Un tas arī tiek darīts. Veicot ēkā arhitektoniski māksliniecisko izpēti un atbrīvojot to no padomju laika kultūrslāņa, ir atklāti gan sienu un griestu gleznojumi, gan senie kamīni un daudz kas cits. No visa tā daļu izdosies restaurēt un renovēt, bet daļu tomēr ne. Nu jau vairākus gadus pils stāv tukša, jo pēc jaunās ēkas uzcelšanas arodskolai tā vairs nav vajadzīga.

Interesanti, ka Cīravas pils bija viena no tām, kas necieta 1905.gada nemieros. Kā zināms, šajā laikā daudzām pilīm un muižām pielaida sarkano gaili, un tās tika nopostītas.

Veidos tūrisma un atpūtas kompleksu

Jaunā Cīravas pils saimnieka mērķis ir atjaunot to tālākai dzīvei, izveidojot šo vietu par reģiona centru. Un ne tikai pili, bet arī tās apkārtnes ēkas. Kā stāsta Uldis, visticamāk, pirmais atdzimšanu piedzīvos pils zirgu stallis, kur paredzēts izveidot viesnīcas istabiņas, kas atradīsies jumta stāvā, bet pirmajā stāvā būs vieta grilbāram ar galveno ēdamzāli un virtuves galveno kompleksu, kas vēlāk apkalpos arī pārējās ēkās esošos restorānus un kafejnīcas. Tiesa gan, vēl ir jāpanāk vienošanās ar Izglītības ministriju, lai saņemtu atļauju nojaukt arodskolas garāžas, kas padomju gados piebūvētas pils stallim un tagad vairs netiek izmantotas. Uldis cer, ka veiksmes gadījumā jau šogad varētu sākties šīs ēkas rekonstrukcijas darbi, un tas nozīmē, ka šī ēka, iespējams, pēc gada jau būs atvērta viesiem.

Agrākajā kalpu mājā arī paredzēts iekārtot trīszvaigžņu viesnīcu ar bāru, brokastu telpu, atpūtas kompleksu un semināru telpām. Pati grandiozākā pārbūve sagaida pašu pili. Tajā paredzēts izveidot luksusa klases apartamentus, kas būs gan pirmajā stāvā, gan arī pils mansardā. Interesanti, ka savulaik pilij katrā galā, veicot kārtējo pārbūvi, ir izveidoti tornīši, kas tā arī praktiskām vajadzībām nav izmantoti. Uldis stāsta, ka tajos, visticamāk, ierīkos liftus, lai pilī bez problēmām varētu pārvietoties arī cilvēki ar kustību traucējumiem. Tā kā izpētes laikā ir atklātas starpsienas, kas stipri vien sašaurinājušas pils plašās zāles, tad nu līdz ar plānoto rekonstrukciju ir cerība, ka tās iegūs sākotnējo vērienīgumu.

Pētnieki atklājuši pat seno kamīnu vietas, oranžērijas un citas interesantas vietas, kas bija nomaskētas. To visu rekonstruējot un atjaunojot, pavērsies plašās pils zāles, kurās tiks iekārtotas telpas konferenču, pieņemšanu un dažādu svinību organizēšanai. Tas viss paredzēts pils otrajā stāvā. Uldis ir pārliecināts, ka pieprasījums pēc tām būs, gan organizējot pasākumus tepat rajona, gan arī plašākā mērogā, jo ne tikai vietējās, bet arī Rīgas firmas meklē aizvien jaunus piedāvājumus.

Vēl pilī paredzēts iekārtot SPA kūrortam atbilstošu piedāvājumu, bibliotēku viesu vajadzībām, ēdamzāli, bāru un daudz ko citu, ieskaitot arī telpas personālam, mūziķiem, māksliniekiem un citiem. Rekonstrukcijas ieceres paredz maksimāli saglabāt visu veco interjeru un telpu māksliniecisko apdari, ko vien būs iespējams atjaunot un rekonstruēt, lai neietekmētu pils ēku un tās ārieni.

Uldis uzsver, ja reiz šajā pilī labi jutās baroni un hercogi, tad labi vajadzētu justies arī tiem viesiem, kas nākotnē baudīs lauku mieru un pils īpašnieka piedāvātās atpūtas iespējas. Turklāt pils nebūt nebūs slēgta arī tiem tūristiem, kas Cīravā ieradīsies aplūkot pils arhitektoniskos, vēsturiskos un citus jaukumus. Netraucējot tiem, kam tobrīd būs svarīgas sarunas konferenču zālēs un, protams, viesiem, kas atpūtīsies savos apartamentos, pils būs apskatāma un izstaigājama jebkuram interesentam. Arī tagad vasarās ik pa laikam ierodas cilvēki, kas vēlas šo pili apskatīt. Un Uldis viņiem to neliedz. Pagaidām drošības dēļ gan tajā neielaiž lielas apmeklētāju grupas, jo pirmajā stāvā ir atsegti pils pamati, kā arī ir citas nedrošas vietas, kas pie neuzmanīgāka soļa var apdraudēt apmeklētāju drošību, īpaši, ja tie ir bērni un jaunieši, kam patīk visur izložņāt un visu aptaustīt. Taču, ja ierodas neliels apmeklētāju pulciņš, iepriekš sarunājot, pārvaldnieks pats laipni viesus izvadā pa pils labirintiem un izstāsta tās vēsturi un citas atbraucējus interesējošas nianses.

Parka dīķīšos atkal slīdēs laiviņas

Cīravas muižas apkārtnes parks ir piecu ar pusi hektāru platībā, kurā pašlaik, Ulda vārdiem runājot, no bijušās godības ir palikuši vairs tikai lielie, vecie koki, kas stipri vien būs jāpārrevidē. Tas gan nenozīmē tikai barbarisku izzāģēšanu, bet rūpīgu izlasi. Uldis zina, ka vecās fotogrāfijās redzamais parks ir bijis krietni klajāks, tajā nav bijuši daudzi tur tagad augošie koki, no kuriem kādu katrā lielākā vētrā nolauž. No saliņas, kas atrodas mākslīgi veidotajos dīķīšos, bijusi redzama pils. Un uz šīs saliņas, līdzīgi kā uz saliņas Liepājā, Jūrmalas parka Gulbju dīķī, bijis tējas paviljons, kur Manteifeļa kundze dzērusi tēju, ko viņai pasniedzis moris. No krastmalas līdz ūdenim veduši akmens pakāpieni, bet pa dīķīti braukājušas laiviņas. Un, starp citu, ir arī pastāsts par to, kā tika stādīti tagad parkā augošie koki. Laikā, kad pilī vēl atradās Meža skola, tai bijis stingrs direktors, kurš skolēniem par katru disciplīnas pārkāpumu licis iestādīt vienu koku. Tad nu tagad varam pastaigāties pa parku un paskatīties, cik paklausīgi audzēkņi tolaik bijuši.

Latvijas Piļu asociācijas prezidents Juris Zviedrāns, kurš mutiski izteicis gatavību iesaistīties parka atjaunošanā, kā viņš to darījis jau daudzviet vecajos pils parkos Latvijā, atzinis: lai Cīravas parkā izveidotu pievilcīgu ainavu, var nākties izzāģēt vismaz 80 procentus koku. Uldis gan vēl rausta plecus, vai tik daudz vajadzēs, tomēr pārliecinoši atzīst, ka būs jātaisa diezgan liela izlase. Taču daudz kas būs jāliek vietā: jāatjauno zālieni, puķu dobes un ziedošo krūmu audzes. Un, protams, jāsakārto visi dīķīši, jāatjauno koka tiltiņi u.c.

Cīravnieki atceras, kā vēl pavisam nesenajos padomju laikos parkā uz saliņas notika zaļumballes un tad nebija retums, kad kādam ieskurbušam balles viesim labprātīgi vai pret savu gribu nācās izpeldēties duļķainajā ūdenī. Uldis rāda, ka ar steigu dīķītī jāsakārto caurtece – palu laikā ūdens no turpat līdzās esošās Durbes upes ieplūst dīķī, un tad saliņa uz laiku pazūd zem ūdens gluži kā tāda Burtnieku pils.

Tiem, kas interesējas par Latvijas dabas jaukumiem, noteikti nebūs noslēpums, ka turpat aiz Cīravas pils parka sākas Latvijā vecākais meža parks ar varenu ozolu audzi 138 hektāru platībā. Arī tas ir veidots Manteifeļa laikā, un pils ļaudis tur devušies medībās. Tagad ozolu mežs pieder Latvijas valsts mežiem. Arī tur bijušas romantiskas takas un tiltiņi. Vietējie gan nevar vien nozūdīties, ka tūristi, bet lielākoties tomēr Cīravas arodskolas audzēkņi, kas dodas pa ozolu meža takām, aiz sevis atstāj tādu cūcību, kas dabiskā ceļā nekad nesatrūdēs. Tur ir plastmasas un stikla pudeles un citi piknika pārpalikumi, kas nu kādam ir jāvāc. Arī ozolu audzē derētu gādīga saimnieka roka, piebilst Uldis.

Nevarētu teikt, ka pils parks ir pilns ar retiem kokiem, tomēr pie pašas pils ir atrodams korķa koks, kas mūspusē nav necik izplatīts. Piespiežot tā mizu ar pirkstu, sajūtam korķim raksturīgo mīkstumu. Ir īsts! Tikai atkal – tur labi saskatāmas cilvēka roku nodarītas pārestības: vecā koka miza gan plēsta, gan griezta pat ar nazi. Un te nu lai cīravnieki nevaino iebraucējus, pašiem vien par šo nodarījumu jāatbild. Zinātāji min, ka, visticamāk, šos postījumus nodarījuši makšķernieki. Kam šādām nodarbēm korķa koka gabaliņš viņiem noderīgs, to pajautāsim viņiem pašiem. Nav smuki!

Pils spoks sargā iekštelpas un arī pagalmu

Ne viens vien cīravnieks zina, ka pilī dzīvo spoks, kas klīst ne tikai pa iekštelpām, bet dažkārt iznāk arī pagalmā. Pavisam tieši ar to ir saskārusies vietējās bibliotēkas vadītāja Anita Tuleiko. Viņa pirms aptuveni 30 gadiem strādājusi par dežuranti pilī, kur tolaik bija iekārtotas arī arodskolas kopmītņu istabiņas. Plašajās telpās tur mitinājās zēni. Reiz kādā naktī viņa devusies pa vītņu kāpnēm uz augšu, kad sadzirdējusi soļus. “Aha! Tur kāds no skolniekiem, man nemanot, pa nakti grib kaut kur izlavīties!” nodomāja dežurante un apstājās, lai tumsā sagaidītu vēlīno nācēju un pajautātu, uz kurieni tad tā sataisījies nakts vidū.

Sods par staigāšanu naktī bija bargs – noteikumu pārkāpējam nācās mazgāt garos pils gaiteņus. Anita nopriecājās, ka nu mazgātājs būs rokā, klusu iespiedās stūrītī un gaidīja, ka nupat, nupat jau nācējs būs viņai līdzās, jo tepat blakus jau čīkstēja kāpņu pakāpieni. Tikai brītiņš, un gājējs jau bija pasteidzies viņai garām – pakāpieni jau čīkstēja krietni tālāk, bet no cilvēka ne vēsts! “Nu es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, pārbijos ne pa jokam, steidzos pa kāpnēm lejā un ieslēdzos dežurantu kambarītī!” atceras Anita. “Un tā arī tur, bailēs drebēdama, notupēju aiz slēgtām durvīm, līdz no rīta atnāca kolēģis, kurš nesaprata, kas ar mani noticis.”

Savukārt citi cīravnieki izjutuši kāda neredzama svešinieka klātbūtni, tumsā ejot garām pilij. Sajūta esot diezgan neomulīga: svešinieks pie pils sagaida un aiz muguras seko līdzi, kamēr gājējs tiek pilij garām. Pirms trim gadiem to, trijos naktī dodoties mājās, piedzīvojusi arī Anita. “Biju tikusi līdz pils parādes durvīm, kad jutu, ka kāds man nostājas aiz muguras,” viņa atceras šo neomulīgo notikumu. “Neatskatoties sāku pielikt soli, gāju aizvien ātrāk un ātrāk un sāku skaitīt tēvreizi. Kad biju tikusi līdz pagriezienam, beidzot sajutu, ka atkal esmu viena.” To atceroties, Anitai vēl tagad esot dīvaina sajūta. Tomēr šī parādība nav cīravniekus tik ļoti nobiedējusi, lai tie tumšākā laikā mestu pilij līkumu.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Uldis Rozentāls no Talsiem uz Cīravu pārcēlies pirms vairāk nekā desmit gadiem. Viņš ir tas, kurš Cīravā jau tagad uzmana pili un tās apkārtnē notiekošo un arī uzraudzīs darbus, kad sāksies pils kompleksa atjaunošana gan ēkās, gan arī parkā.

Tagad pils parks ir stipri aizaudzis un pilns ar veciem kokiem, kā arī aizauguši ir tur kādreiz tik krāšņie dīķīši ar greznajiem tiltiņiem, kas veda uz tējas paviljonu, kurš atradās uz saliņas. Tomēr ir cerība, ka tur atkal pa kanāliem slīdēs laivas ar atpūtniekiem un taciņu malās atbraukušos viesus iepriecinās koši ziedoši krūmi, spilgtas puķu dobes un labi kopti zālieni, kuru malās būs ierīkotas ugunskura vietas, soliņi un lapenes.

Savulaik greznā Cīravas pils, kuras saimnieki – Manteifeļu dzimta – to izmantoja kā medību pili, iespējams, tuvākajos desmit gados kļūs par sakoptāko pili Liepājas rajonā, un tur būs iekārtots tūrisma un atpūtas komplekss ar konferenču zālēm. Turklāt pils būs apskatāma ikvienam interesentam.

Veicot pilī arhitektoniski māksliniecisko izpēti, atsegti senie sienu un griestu greznojumi, kā arī daudz citu dekoratīvu elementu, kuri padomju laikos noslēpti aiz vairāku kārtu kultūrslāņa.