Uz Marijas Bērziņas dzimšanas dienu Pāvilostas pansionātā sestdien bija pulcējušies kundzes draugi un radi. Mazā istabiņa pilna ziediem, sarūpēts arī mielasts – pīrādziņi, kafija. Svētku galdā trīs tortes – nejauši, bet sakritis tā, ka tieši tik, cik jubilārei gadu pāri simtam. Nezinātājs noteikti nepateiktu, ka Marijas kundze atzīmē jau 103. dzimšanas dienu.

Jautāta par to, kā izdevies tik garu mūžu nodzīvot, Marijas kundze jeb, kā draugi viņu mīļi sauc, – Maružiņa stāsta: “Kā to lai pasaka – vai nu es esmu par [daudz] laba darījusi, vai arī tas par rājienu man. Kas to lai zina, kas tur ir svarīgs, kas nav.” Tāda īpaša noslēpuma viņai neesot.

Dzimusi 1914. gadā. Dzīve nav bijusi viegla, un par to kundze stāsta nelabprāt. Bērnība un jaunība pagājusi Latgalē – Viļakā. Draudzene Ausma stāsta, ka Maružiņai bijusi grūta bērnība, viņa kalpojusi un smagi strādājusi pie saimniekiem. “Bērnībā visiem smagums, nesāksim par to runāt! Kas ta’ saimnieks – tas pats cilvēks ir. Saimnieks ceļas pirmais augšā. Kāpēc tad to saimnieku tā pelt?” aizrāda jubilāre. Viņa strādāja pie Ausmas tēva.

Saimniekmeitas dzīve gan viņai sanākusi pavisam neilga – dzimusi īsi pirms Otrā pasaules kara un 1944. gadā kopā ar Mariju devusies bēgļu gaitās uz Kurzemi. “Kas es tev esmu, Maružiņ?” jautā Ausma un saņem atbildi: “Mēs draudzenes esam. No tavas dzimšanas dienas līdz šodienai.”

Par to, ar ko visu mūžu nodarbojusies, Marijas kundze stāsta: “Sāku, cāļus ganot, un tā līdz šodienai – gan ravējusi, gan pļāvusi, gan kūlusi, gan bērnus vākusi, gan cepusi, gan ēdusi. Visu republiku esmu cauri izstaigājusi. Tā pamazām, darbu meklēdama, šeit nonācu. Paskaties, kur vairāk darba, tur ieķeries.” Šajā pusē nonāca 60. gados, kad sāka dzīvot Liepājā. Tur strādāja “Sadzīves pakalpojumos” un, kā pati stāsta, darīja visu, ko lika – biksēm pogas šuva, drēbes mazgāja, gludināja.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 12.aprīļa numurā.

#kvards-20170412-04#