Kad ierodamies pie viņa ciemos, saimnieks stāsta, ka tieši ar āboliem sācis savas vīna darītavas idejas attīstību, bet šobrīd uzmanības centrā jau ir pašu audzēto vīnogu pārstrāde un centieni šo ogu padarīt par novērtētu vietējo produktu.

Jāmainās uzskatiem

Martins vairākkārt norāda, ka joprojām mācās. “Vīnogas jau neaugs tā, kā ir rakstīts grāmatā, ja neskatīsies tām līdzi augšanas laikā. Tāpat ir ar vīniem. Grāmatas ir jāņem vērā, lai zinātu, kā procesam jānotiek pareizi. Taču darbošanās laikā kaut kam patīk nobīdīties sāņus. Ir jāseko līdzi, lai viss tiešām noritētu tieši tā, kā ir paredzēts,” norāda Martins.

Kalvenes pagasta “Mednieku” saimnieki Martins un Jana Sammi vīna darītavu reģistrēja pirms četriem gadiem, kad pieredzi vietējo izejvielu produkta ražošanā un tūrisma nišā bija krājuši jau vairākus gadus. Ideja par vīniem nākusi komplektā ar viesu uzņemšanu – ar degustāciju, vīna darītavas darbības iepazīšanu. Sākuši ar to, kas ir dārzā, – ar āboliem. Pēcāk pievienojušās arī vīnogas. “Vispirms ir jāsaprot, ko tu ražo un kā tas notiek,” piezīmē Martins. “Jāsāk ar mazumiņu, lieliem lēcieniem uzreiz nevar, un tālu lēkt prom no tā, kas mums jau ir, arī nevaram,” viņš piebilst.

Vīna darītājs uzsver, ka vietējo vīnogu un vīna kultūra pašreiz Latvijā ir attīstības stadijā.

“Latvijā ir tendence, ka visu gribam darīt paši un uzreiz gribam rezultātu. Taču, ja runājam par vīniem, piemēram, Francijas iecienītie vīni ir vairāku paaudžu un simtu gadu darba rezultāts.”

Vietējie dzērieni nevarot konkurēt ar tiem kvantumiem, kas lielo tirdzniecības vietu plauktos. “Milzīgi uzcenojumi! Mēģinājumi mazajiem ražotājiem iekļūt lielajā tirgū ir, bet pretī tiem ir smagā artilērija, un mēs nevaram šaudīties ar savām mazajām pistolēm,” salīdzina vīndaris.

Risinājums būtu mazie veikaliņi, taču tādi ir deficīts. “Tādēļ vīns pašreiz vēl ir tūrisma produkts,” secinājis Martins. Viņš novērojis tendenci vietējo cilvēku uzskatos, ka mūsu Latvijas vīni nekam neder, varbūt nedaudz tendenci pamainījis kovida laiks: cilvēki meklēja laukus, mieru, klusumu un tad pievērsa uzmanību vietējiem ražojumiem.

“Es domāju, ka Latvijas vīni kļūst arvien labāki. Piedāvājums ir plašs, garšu izvēle arī, jo Latvijā ir desmitiem vīna darītavu. Taču cilvēkiem būtu jāsaprot, ka vietējie produkti vēl attīstās. Ja cilvēki izvēlētos vietējo preci, lepotos un sāktu uzskatīt, ka mūsu ir pats labākais, attīstība notiktu daudz ātrāk. Nekas uz priekšu nenotiks, ja visu pirksim lielveikalos,” pauž Martins.

“Pat ja mazpilsētā atveras kāda kafejnīca vai restorāns, tendence ir dot ārzemnieciskus nosaukumus. Kāpēc nevarētu būt, piemēram, “Omītes maiznīca”? Tas nozīmē, ka vēl savu preci neesam gatavi izvēlēties.”

Par vīnogām vēl zina maz

“Sākot audzēt vīnogas, tomēr sapratām, ka ogas tādos daudzumos mums neizdosies pārdot. Cenās starp vietējām vīnogām un ievestajām vēl joprojām ir lielas atšķirības. Tām būtu jāmaksā aptuveni piecas reizes vairāk nekā ievestajām – ap pieciem eiro par kilogramu. Cilvēkiem pirktspēja ir zema,” secinājis Martins.

“Vīnogām kā kultūraugam vēl pie mums nav tādas vērtības – tās ir ceļā uz to. Līdzīgi kā bija ar zemenēm, kuras tagad cilvēki novērtē – ir gatavi maksāt piecus eiro par kilogramu, bet – lai ir vietējās. Kad kādreiz daudzi audzēja un arī ieveda zemenes, tirgū cena nokritās uz 40 līdz 50 santīmiem par kilogramu. Ja varēja pārdot par eiro, tad jau tas skaitījās ļoti labi. Turklāt cilvēki vairumā gadījumu vēl nav iepazinuši vietējo ogu labās īpašības un atšķirības no ievestajām. Latvijā audzētās ogas ir izturīgākas. Tās ir izmēros mazākas, bet vērtīgākas – kauliņos un gļotās, kas mūsējām ir izteiktākā rakstura pazīme, ir tā vislielākā garšas un smaržas buķete. Un vīna darīšana ir veids, kā vīnogu labās īpašības, garšu un smaržu saglabāt maksimāli ilgi,” paskaidro vīndaris.

“Vīnogu ražu mēra ne tikai tonnās, bet arī ogās esošajā cukura daudzumā,” atklāj Martins. “Vīns būs un taps arī šogad,” viņš saka.

Par ražu šogad nav varējuši sūdzēties, lai gan pauž, ka varējis būt vairāk cukura, kam ir svarīga nozīme vīna darīšanā. Raža ļoti atkarīga no laika apstākļiem, bet viņš ir pārliecinājies, ka Latvijā var izaudzēt gana kvalitatīvas vīnogas.

Cik daudz vīnogulāju ir viņa dārzā? Martins rēķina, ka ap 500, kopumā sešas šķirnes, no kurām mācās ražot trīs veidu vīnus. No lauka varot novākt ap divām tonnām vīnogu. “Varētu jau mērīt, cik no katra vīnkoka iegūstam, bet mums vissvarīgākais ir, lai tie ir veseli,” pauž vīndaris.

UZZIŅAI

Baltijas valstu vīnu konkursa mūspuses laureāti

• Sauso augļu un ogu baltvīnu klasē:
  1. vieta “Aizputes vīna darītava” / “Rabarberu sausais” (2020. gads).

• Pussauso augļu un ogu baltvīnu klasē:
  3. vieta “Durbes veltes” / rabarberu-zemeņu vīns (2021. gads).

• Dzirkstošo (ar tradicionālo metodi) augļu un ogu vīnu klasē:
  1. vieta: Martins Samms “Mednieki” / “Dzirkstošais ābolu vīns” (2019. gads).

• Pussauso augļu un ogu sarkanvīnu klasē:
  3. vieta – “Durbes veltes” / “Dzērveņu vīns” (2020. gads).