liepajniekiem.lv
Ja pirms diviem gadiem viņu pļavā bija redzamas nesen iestādītas, tomēr jau iesakņoties paguvušas pirksta resnuma krūmu klūgas, tad nu tās ir izaugušas par mēbeļu krūmiem – izstiepušās un sazaļojušas, un ir jau saskatāmi iecerēto mēbeļu apveidi un formas.
Dzīvā nojume, meža rotas un augošie eksperimenti
“Joprojām esam vienīgie Latvijā, kas ar ko tādu nodarbojas. Šo divu gadu laikā esam gājuši plašumā – stādām ne tikai dārzu, bet arī pētām meža dizaina jeb audzēto mēbeļu stāstus un vēsturi, gribam šo to atkārtot,” saka saimniece Katrīna Knese-Šmite, kura pērn, stāstot par ģimenes dzīvošanu laukos un pļavu un mežu netradicionālo izmantošanu, ekskursijās izvadājusi apmēram pusotru tūkstoti cilvēku.
Šeit labprāt uzņem arī kāziniekus – uztaisa goda vārtus ar uzdevumiem, un īpašais bonuss ir iespēja jaunajam pārim iestādīt stādiņu, no kura nākotnē, tuvāko desmit gadu laikā izaugs kāda koka mēbele, ko varēs aplūkot.
Šī gada jūnijā Šmitu īpašumu apmeklējuši gandrīz 300 cilvēki.
“Meža dizaina dārzu”, ko pirmsākumos sauca par “mēbeļu audzētavu”, savos maršrutos iekļāvušas pat nopietnas tūrisma aģentūras, kas ved ekskursantus uz mūspusi, palepojas Katrīna.
Vīrs Uldis vairāk darbojas praktiski, eksperimentē ar mēbeļu stādu dzīvo zariņu pīšanu un vīšanu vajadzīgajā formā, lieko zaru izgriešanu un stādu potēšanu jeb saaudzēšanu kopā, lai iecerētā mēbele veidotos tieši tāda, kādu viņš savā iztēlē uzbūris.
Pašlaik mēbeļu stādi, kas izretoti vairākās vagās, vēl nesasniedz simtu, taču te jau aug krēsli, mikrofona statīvi, galda lampas un drēbju pakaramie.
Aug arī dzīvā ēka – kļavu nojume tūristu atpūtai. Tai ideja rasta vācu ainavu arhitekta Artura Vīhulas grāmatā par dzīvo ēku audzēšanu. Plānots, ka, saaudzējot kopā vairākus kļavu stumbrus, nojume būs kā viens liels koks. Bet pašu sētā Šmitu ģimene cer izaudzēt atpūtas vietu no eksotiskā princešu koka jeb paulonijas.
Izveidojuši arī koka rotu līniju “Meža rotas”, divu gadu laikā tapušas jau trīs kolekcijas. Lai gan varētu šķist, ka nokarenie auskari trīs dažādās krāsu variācijās piestāv vien hipijiem un citiem līdzīga stila piekritējiem, Katrīna teic, ka tie ļoti labi izskatās arī pie solīdām drēbēm, piemēram, pie melnas samta vakarkleitas.
“Tas tāds blakus produkts, ideja radās pirmajā ziemā, lai tūristiem būtu kādi suvenīri. Bijām Rīgā vienā pasākumā, un rīdzinieki atzinīgi novērtēja mūsu rotas. Tās ir ar stāstu – katrs zariņš ir tieši tāds, kā izaudzis, tie nav pārveidoti vai speciāli locīti. Katram zariņam ir pieskāries kāds putniņš…” stāsta Katrīna.
Mācās un krāj pieredzi
Uldis un Katrīna smejas, iztēlodamies, kā cilvēki reaģētu, ja pēc vairākiem gadiem viņus aicinātu uz mēbeļu ražas novākšanu. Traktoriņš, piekabe vai rati, kur saliek mēbeles, ko vest žāvēties. “Protams, tā tas nenotiks, nebūs tā, ka vienā dienā ilgo gadu rezultāts izbeigsies. Tas ir mūža darbs, viss notiek pakāpeniski,” teic Uldis.
Pirms diviem gadiem Jāņos, kad ielikuši zemē pirmos stādus, jo radusies ideja par šādu dārzu, nav nemaz varējuši iedomāties, kā te izskatīsies, kad parādīsies izteikti mēbeļu silueti. Taču līdz gatavam rezultātam vēl trīstik daudz gadu jāgaida.
“Paši izmaiņas tik spēcīgi nejūtam, bet tie, kuri brauc atkārtoti, saka, ka ir gan uz priekšu gājis. Redzot izmaiņas, notic mūsu idejai,” teic Katrīna.
“Šīs meža dizaina idejas celmlauži ir angļi, viņiem pasūta mēbeles, un viņi tās audzē. Angļiem pieredze ir no 2005. gada, viņi zina, ko dara. Mēs arī zinām, ko darām, bet mums ir citi principi. Mēbeļu audzēšana pagaidām ir eksperiments. Mums ir atvērts dārzs, uzņemam tūristus un rīkojam pasākumus, stāstām par ideju, iecerēm un rādām, ko spēj kopā paveikt cilvēks un daba,” teic saimniece.
Uldis savukārt pauž, ka pasūtījumu pieņemšana un mēbeļu pārdošana pašlaik nav aktuāla, pagaidām paši ir ieinteresēti tajā, ko dara, jo tas ir ļoti radoši.
“Ja esam iecerējuši, ka tas būs krēsls, uz to tā arī skatāmies, bet ir mēbeles, ko mēs it kā veidojam, taču mežs joprojām ir galvenais dizainers, un par atsevišķām lietām, kas te aug, paši nezinām, kas galu galā sanāks.
Varbūt esam iecerējuši pakaramo, bet sanāks stāvlampas statīvs vai lampas abažūrs. Pats augošais veidojums izvēlēsies, par ko gribēs kļūt,” skaidro Katrīna,
kopā ar vīru rādīdama atšķirības, kā katra lieta aug – krēsli, statīvi, abažūri veidojas kājām gaisā.
Uldis piebilst, ka krēsliem, visticamāk, tiks piepotēti roku balsti. “Potēšanai ir vairāk nekā 100 veidu, bet mums princips vairāk ir tāds, lai saaug divi stumbri kopā – iegriež vienā stumbrā zem mizas, tad tāpat otrā, savelk kopā, lai viens otram pieguļ un nekustas. Tā ir smalka un pacietīga padarīšana. Tāpat ir ar dizaina veidošanu – esmu iedomājies ko vienu, taču pēcāk pārskatu un visu pārtaisu, līdz ar to veidojas pavisam cits dizains,” pastāsta Uldis.
Vēl Uldis un Katrīna pievērsušies mēbeļu audzēšanas un citu koku brīnumu radīšanas vēstures izpētei. Ja iepriekš pētījuši angļu pieredzi un metodes, tad tagad atklājums ir austrāliešu skatījums un idejas.
Ja vieni iesaka ātraudzīgus kokus, tad otri tieši pretējo. “Mēs esam pa vidu – ņemam no vieniem un ņemam no otriem, Labi, ka ir, no kā mācīties,” pauž Katrīna.
Izveidojuši arī informatīvu stendu par mēbeļu audzēšanu, kuras ieviešanā Latvijā pašiem ir nozīmīga loma. Ietvēruši tajā informāciju par radošās nodarbes vēsturi un attīstību un cer vairākas mēbeļu audzēšanas vēsturiskās lietas atkārtot.
Izveidojot dzīvo dabas muzeju, izaudzētais paliks uz mūžīgiem laikiem. “Gribam izaudzēt gan pašreizējo, gan kādreiz bijušo priekšmetu reprodukcijas,” piebilst Katrīna.
Viņa norāda, ka labprāt dalās pieredzē ar apmeklētājiem, dod padomus, ko, piemēram, darīt ar sētā saaugušiem kārkliem, kam, šķiet, nav nekāda pielietojuma. “Prieks, ka cilvēki atbrauc, sasmeļas idejas, mēs viņiem iesakām, lai kaut ko līdzīgu pamēģina pašu mājās, varbūt sanāk kas interesants. Tā, piemēram, var tapt skaista nojume,” teic saimniece.
Katrīna arī neslēpj, ka liels ieguvums ir tas, ka atraduši pielietojumu brīvajam zemes pleķītim pie mājas. “Mums tā ir radošā lauksaimniecība, kur galvenie dizaineri ir dārzs, mežs, daba,” piebilst saimniece.
Mežu popularizēs arī ēdienos un mākslā
“Taču mums visu laikus rodas arvien jauni plāni, kā darbošanos attīstīt un nestāvēt uz vietas,” teic Katrīna. Pērn bijis ģenerālmēģinājums piedalīties Mājas kafejnīcu dienās. Šogad nolēmuši to turpināt, iestrādājot ideju par mežu.
Uldis, kurš pēc profesijas ir pavārs, kopā ar saviem bijušajiem kolēģiem gatavos divu veidu – ar bekonu un veģetāros – meža velšu salātus, bet Katrīna uz ugunskura vārīs soļanku pēc savas mammas īpašās receptes. Desertā būs medus kūka, kam izmantots pieneņu medus, melleņu eklēri, pašu lasīta zāļu tēja un kafija svaigā gaisā.
Iepriekš piesakoties, gida pavadībā varēs apskatīt dārzu, bērniem paredzēta aktivitāte – meža medaļas gatavošana.
Kādi pasākumu rīkotāji esot noskatījuši pagaidām vēl nesakoptu zemes pleķi mežā, kur iecerējuši rīkot alternatīvo mākslu festivālu, bet augusta pēdējā piektdienā “Meža dizaina dārzā” būs vasaras noslēguma zaļumballe, kurā spēlēs saimnieku draugu grupa “Noslēpums”.
Savukārt uz rudens pusi un ziemā meža ieloks atkal pārvērtīsies par krāsainu gaismiņu ieskautu pasaku.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
