Daudzās pašvaldībās zemnieki nonākuši meža zvēru ielenkumā un cieš smagus zaudējumus. Nespējot nosargāt savus sējumus, kartupeļu stādījumus, sarūpētās lopbarības ruļļus un atjaunotās mežaudzes, viņi pat sākuši domāt par lauksaimnieciskās ražošanas pārtraukšanu. Problēmu saasina fakts, ka neviens nespēj dot padomu, kā rīkoties un kur meklēt atbalstu. Lai uzzinātu mednieku viedokli par šīm lietām, redakcija Durbes novadā tikās ar pieredzējušiem medību veterāniem Jāni Zgirski un Imantu Kleinbergu.

Bebri nograuž pat ābeles dārzā

Pie I.Kleinberga nonācām tieši brīdī, kad viņš, līdz ceļiem iebridis dīķī pie meldriem, vilka ārā no ūdens lamatas, kurās bija iekļuvis kilogramus 25 smags bebrs. Mednieks rādīja uz zālē iemīdīto zvēru taku un teica, ka jau ilgāku laiku centies izsekot nelūgto ciemiņu, kas piemājas saimniecības augļu dārzā nograuzis trīs desmitgadīgas ražīgas ābelītes, apsi un citus kokus. Celmi vien palikuši.

 Iepriekš saņēmis licenci, pilnmēness naktī viņš līdz rītausmai nosēdējis slēpnī ar bisi, gaidot dzīvnieka parādīšanos, taču tēvainis izrādījies piesardzīgs un pārspējis cilvēku viltībā. Tikai ar Daugavpilī ražoto slazdu, ko Imants iegādājies pilsētā ieroču veikalā, beigu beigās izdevies pāridarītāju pieveikt. Trapers piebilda, ka slazds cērtot ļoti spēcīgi, tāpēc dzīvnieks esot uz vietas pagalam. Izmantot tādus medību rīkus ir atļauts, un tie tiekot pielietoti vienā otrā vietā.

Tomēr neesot nekādu šaubu, ka saimniecībai un Liepājas – Rīgas šosejai tuvējā dīķī bebru joprojām ir pa pilnam.

Daudz spēku veltīts skaita palielināšanai

Imants pastāstīja, ka ilgus gadus aktīvi darbojoties Aisteres mednieku kolektīvā. Mednieki ne tikai izsekojot meža dzīvniekus, retinot to rindas, bet gādājot arī, lai tiem ziemā un agros pavasaros, kad zemi klāj sniega kupenas vai atkala, nepietrūktu barības un vairošanās iespēju. Tomēr pēdējos gados esot nostiprinājies iespaids, ka mežacūku, stirnu un bebru mūspusē ir savairojies pārlieku daudz un tie vairs neuzturas tikai mežaudzēs, bet aizvien biežāk un uzmācīgāk iegriežas zemnieku saimniecību laukos.

Tādu pašu viedokli pauda Jānis, kurš darbojas mednieku kolektīvā “Riesti”, kura teritorija atrodas Rīvā un Apriķu pusē. Arī tur daudzu gadu gaitā ļoti daudz vērības veltīts meža dzīvnieku piebarošanai un skaita palielināšanai. Viņu kolektīvā, piemēram, ilgus gadus pastāvējusi vienošanās, ka mežacūku mātes vispār uz bises grauda ņemt nav brīv. Kurš mednieks šādu norunu pārkāps, tam jāsameklē un mežā jānogādā tonna labības. Un neviens tādu pienākumu saviem pleciem uzkraut nav vēlējies.

Jānis domā, ka dzīvnieku skaita regulēšanā pārcentušies nav mednieki, bet gan zinātnieki, kas sēž Rīgā un plāno medību atļauju sadali. Droši vien licenču skaits medību sezonai jāatvēl lielāks, bet bebrus, viņaprāt, vispār vajadzētu atļaut medīt bez licencēm.

Ne vienmēr valdījusi pārpilnība

Jānis atcerējās arī savas pirmās medības, kas notikušas 1962.gada decembrī. Kaut gan viņš bisi rokās līdz tam nebija daudz turējis, pēckara gados šaut esot pratis katrs puika. Arī viņš to iemanījies, jo ieroči mētājušies visās žogmalēs. Tieši tādēļ vēlākajos gados vēl salīdzinoši jaunajam rajona Lauksaimniecības pārvaldes mehanizācijas inženierim paveicies nogāzt 120 kilogramu smagu mežacūku. Tas noticis decembra pievakarē, kad jau krēslojis, Rīvas pusē. Pēc tik veiksmīga šāviena vīri viņu tūlīt ieskaitījuši savā kolektīvā. Kopš tā laika Jānis neiztrūkstoši atrodoties to pulkā, daloties priekos un raizēs.

Tiesa gan, ne vienmēr meža zvēru bijis tik daudz, kā tas ir mūsdienās. Atmodas gados dzīvnieku skaits audzēs sarucis līdz minimumam, bet staltbrieži pat bijuši uz izzušanas robežas. Vaina bijusi visatļautībā un kontroles trūkumā. Toreiz ieroči izdalīti zemessargiem. Viņi braukājuši apkārt, tvarstot malumedniekus, taču nereti arī viens otrs nav spējis atteikties no pretī vai garām skrejoša medījuma. Jānis teica, ka dzīvnieki īpaši nežēlīgi medīti tajos apvidos, kur bija labāki ceļi un varēja netraucēti piebraukt ar automašīnām. Tieši tāda bijusi Rīvas un Apriķu apkārtne. Tāpēc tur zvēriem klājies plāni un vēlāk medniekiem vajadzējis dūšīgi padarboties, lai to skaitu atjaunotu.

Saprot lauksaimniekus

Kaut gan “Riestu” vīriem noslēgti sadarbības līgumi ar vairākiem apkārtnes zemniekiem, pilnīgi pasargāt viņu laukus no meža dzīvnieku postījumiem mednieki nespējot. Arī Jānis sēdējis tornī, piedaloties kāda kviešu lauka sargāšanā. Vienu cūku tur medniekiem arī izdevies nošaut. Tomēr ar to nekas neesot līdzēts, jo cūkas nākot bariem un ne tikai no tuvākās apkārtnes, bet arī no tālākiem – Alsungas – mežiem.

Un arī mednieki taču nevarot sēdēt slēpnī caurām dienām. Katram ir savas gaitas un darba pienākumi. Ministru kabineta nosacījumu, kas uzdod medniekiem uzņemties atbildību par zemniekiem nodarītajiem postījumiem, pieredzējušais durbenieks, kas rajonā pazīstamas arī kā panākumiem bagāts lauksaimnieks, nosauca par nepārdomātu, jo tas nav dzīvē īstenojams. Kaut gan neesot dzirdēts, ka līdz šim kāds būtu saukts pie atbildības par mežacūku un stirnu radītajiem zaudējumiem. Arī Imants neesot par tādu gadījumu informēts.

Savukārt bebri, iemitinoties lielajos novadgrāvjos, appludinot mežaudzes un lauksaimniecībā izmantojamo zemi, bet nomedīt tos nav nemaz tik vienkārši. Arī īstas ieinteresētības to darīt medniekiem pietrūkstot, jo šo veiklo ūdensdzīvnieku ādas un gaļu neviens neuzpērk. Kaut gan gaļa esot izmantojama. Imants pastāstīja, ka daži gabali skaitoties īsta delikatese, bet no dziedzeriem varot darināt spirta uzlējumu, kas vīriem dod možumu un noder pret apaukstēšanos. Jānis turpretī pārliecinājies, ka no bebra iznāk lieliskas kotletes, tā gaļu varot arī kūpināt un cept. Tā nu iznākot, ka ar bebru medīšanu nodarbojas tikai daži entuziasti, kurus šī lieta aizrauj.

Abi mednieki tomēr pauda pārliecību, ka medību problēmas valstī iespējams pienācīgi sakārtot, lai, kā mēdz sacīt, vilks būtu paēdis un kaza paliktu dzīva. Taču pie šī darba jāķeras klāt valdības līmenī. Līdz šim tas neesot darīts, jo neviens neuzskatīja, ka problēma ir tik samilzusi.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”