30.decembrī Mūžības ceļā aizgājusi Alvīne Valdniece. Grobiņnieki viņu paturēs mīļā piemiņā kā ļoti gaišu cilvēku. Ilgus gadus viņa pilsētā rosīgi vadījusi pašdarbības kolektīvus. Grobiņniekiem palikusi A.Valdnieces viedā atziņa: “Ja tev kāds labu darījis, atceries to vienmēr; ja tu kādam labu esi darījis – aizmirsti to!” Alvīne Valdniece dzimusi 1910.gada 26.maijā, uzaugusi Lietuvas pievārtē, Ukru pagastā, Skaistkalnes apkaimē.

Viņa bijusi pati jaunākā deviņu bērnu ģimenē. Bērnībā ģimenei pāri pārbrāza Pirmais pasaules karš, no kura neatgriezās četri brāļi. Alvīnei bija tikai nepilni 17 gadi, kad Aizsaulē aizgāja māte.

Sirds alkusi mācīties par aktrisi, bet naudas nebijis. Nedaudz apguvusi medicīnas zināšanas, viņa sāka strādāt par māsiņu slimnīcā. Laikā, kad dzīvojusi Pļaviņās, viņa palīdzējusi saglābt veselību rakstniekam Jānim Jaunsudrabiņam.

Koknesē satikusi savu dzīvesdraugu Voldemāru Valdnieku, ar kuru kopā nodzīvota gara dzīve. Viegli nebija, jo 1944.gadā no Jelgavas nācās doties bēgļu gaitās ar diviem maziem bērniem – Vairu un Andri.

Mūspusē A.Valdniece kļuva par pašdarbības kolektīvu vadītāju. Viņas režijā iestudētas ļoti daudzas izrādes: Elīnas Zālītes “Vārds sievietēm”, Rūdolfa Blaumaņa “Ugunī”, Ventas Vīgantes “Palmas zaļo vienmēr” u.c. Bijis arī daudz dažādu folkloras tematikai veltītu uzvedumu.

Pirmo rūdījumu skatuves gaitās pie A.Valdnieces savulaik guvusi arī Ināra Kalnarāja, Jānis Gudriķis, Sandra Vensko.

1977.gadā A.Valdnieces vadībā Grobiņā nodibināts pensionāru ansamblis “Sendienas”. Viņa vadījusi pašdarbības ansambļus arī Bunkā un Gaviezē.

Pēc dzīvesbiedra nāves A.Valdniece pārcēlās uz dzīvi Liepājā. Pēdējie gadi pagājuši vientulībā. Tomēr viņa dzīvi par visu interesējusies, sekojusi līdzi arī savu “Sendienu” gaitām.

Mirdza Gūža,
“Kurzemes Vārds”