Lietuvas lasītājus nevar apkalpot

Rucavas bibliotēkas vadītāja Gunta Timbra pastāsta, ka lasītāji uz bibliotēku joprojām nāk, varbūt aktivitāte dažam ir mazliet kritusies un apmeklējumi kļuvuši retāki, tomēr par bezdarbību viņa nevarot sūdzēties nevienu brīdi. “Ir tā, ka man divi lasītāji dzīvo Lietuvas pusē. Viņi netiek uz bibliotēku. Tie ir latvieši, bet dzīvo aiz robežas. Es joprojām domāju, kā viņiem varētu līdzēt ar grāmatām. Līdz šim viņi paši brauca uz Rucavu, tagad vairs to nevar,” pauž G. Timbra.

“Domāju, ka bibliotēkas nav infekcijas perēkļi, jo noteikumi tiek ievēroti. Cilvēki ir apzinīgi – nāk ar sejas maskām. Ja kāds ir tobrīd bibliotēkā, atnākušie pagaida uzgaidāmajā telpā, viens otram speciāli virsū neiet,” viņa vērtē apmeklētāju uzvedību. “Nevajadzētu vairs nekādus papildu aizliegumus ieviest, jo citādi cilvēkiem nav, kur iet.”

Grāmatas notur karantīnā

Rucavā aktīvākie lasītāji, pēc G. Timbras novērotā, nākot retāk nekā iepriekš, bet vienā apmeklējuma reizē paņemot vairāk lasāmvielas. “Tās grāmatas, ko atnes atpakaļ, es apstrādāju ar dezinfekcijas līdzekli, nolieku uz atsevišķa galdiņa karantīnā, lai nostāvās.” Parasti tās ir trīs dienas. “Nevaru teikt, ka kaut kādā veidā būtu mainījušies lasīšanas paradumi, ka lasītu kaut ko specifisku, atšķirīgu no ierastā,” stāsta G. Timbra. Esot redzams, ka cilvēki ir noilgojušies pēc iziešanas no mājām, priecājas, ka var vismaz līdz bibliotēkai atnākt. “Briesmīgi laiki,” viņa noteic.

Agrāk Rucavas bibliotēka regulāri rīkoja tematiskās izstādes, iesākto tagad plāno tupināt. Citus radošus risinājumus, lai atļauti varētu piedāvāt vēl kaut ko no kultūras, bibliotekāre neplāno. “Vienīgi ir vairāki cilvēki, kuriem grāmatas piegādāju uz mājām,” viņa norāda.

Piesardzīgāki, bet lasīt grib

Durbes novada Dunalkas pagastā lasītāji pirms bibliotēkas apmeklējuma piezvana bibliotekārei Gitai Žīgurei. “Tomēr man ir sajūta, ka daudzi cilvēki piesargās. Visā pagastā ikdiena ir klusāka, pavasarī to tā nevarēja manīt. Neesmu vaicājusi, vai cilvēki baidās, bet aktivitāte ir mazāka, taču bibliotēka strādā, darbs nav apstājies,” saka G. Žīgure. “Tie, kas lasījuši vienmēr, – tie jau nāk arī tagad. Kaut ko jaunu pat grūti piedāvāt, jo gandrīz viss, kas izdots, izlasīts. G. Žīgure cenšas cilvēkus iesaistīt citās kultūras aktivitātēs, kuras var norisināties bez kopā sanākšanas. Tās rīko kultūras koordinatori. Šoruden populāras ir fotofiksāžas.

“Cilvēki nāk mazāk, un jāteic – viņi ir nobijušies,” teic Aizputes pilsētas bibliotēkas vadītāja Gita Reboka. “Ir daži, kas neuztraucas nemaz, bet daudzi tiešām no mājas ārā negrib iziet, nenāk vairs regulāri, bet, kad atnāk, vienā reizē paņem vairāk grāmatu. Pie datoriem bibliotēkā arī vairs nesēž. Pirms bibliotēkas apmeklējuma viņi piezvana un pārjautā, vai esam uz vietas, vai bibliotēka ir vaļā.

Cilvēki ir apjukuši, nevar saprast, kas strādā, kas ne. Ja būs noteikums, ka bibliotēkas kā publiskas vietas uz laiku jāslēdz, domāju, ka grāmatas pie mums būs pieejamas tik un tā – meklēsim atļautus risinājumus, kā tām nonākt pie lasītājiem.

Pavasarī mūs sazvanīja, mēs paciņas gatavojām, atstājām konkrētā vietā ārpus bibliotēkas telpām. Sarunājām konkrētu laiku, kad cilvēks ierodas pakaļ savam grāmatu maisiņam.” Lielos baros lasītāji šeit nākuši reti kad.

Izmantot elektronisko grāmatu plauktu

Bibliotekāre piebilst, ka grāmatām tieši šajā laikā, kad ir ierobežojumi, attālinātais darba un mācību režīms, jābūt pieejamām. Pašlaik tās ir nepieciešamas vairāk nekā jebkad agrāk. “Piemēram, studentiem vajag, jo studijas notiek attālināti. Grāmata cilvēkiem ir arī atpūta.” Bibliotēkas speciāliste aicina cilvēkus izmantot Liepājas reģiona bibliotēku elektronisko kopkatalogu.

“Tur var pasūtīt attālināti, izpētīt interesējošās grāmatas – nav jānāk plauktos skatīties. Ja ir cilvēks, kurš to var un grib, tā ir izeja.” G. Reboka pastāsta, ka esot viena lasītāja, 6. klases meitene, kas lieliski prot izmantot kataloga priekšrocības. Viņa ir viena no retajām, kas attālināti izvēlas un pasūta grāmatas lasīšanai. Lasītāji joprojām iecienījuši latviešu literatūru, vīrieši vairāk lasa par politiku un vēsturi. “Cenšamies lasītājiem, kuri te uz vietas lasīja presi, dot žurnālus un avīzes līdzi ar noteikumu, ka pēc iespējas ātrāk atnesīs atpakaļ, lai tiek arī citiem. Interese par tiem pieaug.”

Elektroniskās jeb e-grāmatas, ko var lasīt, izmantojot viedierīces, Aizputes novada bibliotēkās cilvēki īpaši nepieprasot, esot atturīgi, bet bibliotekāri ar šo iespēju, protams, iepazīstina.

Lasīšanu veicina ar konkursu

Aizputes novada bibliotēkās līdz nākamā gada aprīļa beigām norisinās konkurss “Lasošākā ģimene”. “Mums bija vairāki gadījumi, kad atnāk uz bibliotēku jaunas ģimenes un izsaka vēlmi kļūt par lasītājiem. Sapratām, ka lasīšanas tradīcija ir jāveicina, lai vecāki aicinātu lasīt savus bērnus, rādītu atvasēm ceļu uz bibliotēku,” skaidro G. Reboka.

Konkursa ideja nav radusies kovida situācijas dēļ, taču sanācis tā, ka pasākums lieliski atbilst situācijai. Iesaistoties konkursā, ģimenei jāizlasa vismaz piecas grāmatas, un tad būs iespēja laimēt dāvanu kartes.

Pagaidām par jauniem legāliem papildu piedāvājumiem, kā dažādot lasītāju ikdienu, gan atnākot uz bibliotēku, gan attālināti, nav domāts. Bibliotēka piedāvāja lasītājiem sarunu festivāla “Lampa” attālinātos seminārus septembrī. “Aicinājām skatīties, bet lielas atsaucības nebija. Kad cilvēki atkal varēs nākt ierastajā režīmā, ceram atjaunot lasītāju kluba aktivitātes,” pauž bibliotēkas vadītāja. “Es zinu bibliotēkas, kas gatavoja un piedāvā videomateriālus par Adventes vainagu meistarošanu, taču mēs pievēršamies citiem darbiem.”

Nav izglītojošas izklaides vietas bērniem

“Tagad lasītāji ņem vairāk grāmatu vienā reizē. Mīnuss ir tas, ka bērni nevar tikt pie datoriem. Tagad datoru bibliotēkā var izmantot, ja ir kāda nopietnāka vajadzība, piemēram, jāveic maksājumi. Izklaidei tos nevar izmantot, lai gan bērniem tā bija iespēja atslēgties no ikdienas. Tas ir diezgan liels mīnuss, jo laukos visiem datoru mājās joprojām nav,” situāciju ieskicē Kazdangas bibliotēkas vadītāja Gunta Holštroma. “Pastāvīgie lasītāji pārsvarā ir pensionāri, pat zinu konkrētas dienas un laikus, kad viņi nāk. Mazāk nāk skolas vecuma bērni, īpaši pamatskolēni.”

Toties tagad par bibliotēkas krājumu vairāk interesējas studenti – agrāk viņi to izmantoja ļoti maz vai nemaz. “Jo viņi mācās mājās,” viņa pamato. “Runājot vēl par bērniem, mums ir ļoti daudz galda spēļu. Pēc skolas viņi nāa uz bibliotēku spēlēt – vecāki zināja, kur viņus meklēt.

Tagad bērniem vairs nav, kur kopā ar draugiem tikties,” izmaiņas paradumos raksturo G. Holštroma.

“Bibliotēka bija kļuvusi par vietu, kur ne tikai izsniedz un nodod grāmatas, bet organizē arī citus pasākumus, taču tagad palikusi tikai pamatfunkcija. Šāda pārkārtošanās notikusi ārkārtējās situācijas dēļ, un tas ir uz slikto pusi.”

G. Holštroma arī ierobežojumu laikā domā par bibliotēkas nākotnei. “Tagad rakstu bakalaura darbu, sasaistīju tēmu ar pašreizējo situāciju un šībrīža darbu – tēma ir par jaunu pakalpojumu ieviešanu Kazdangas pagasta bibliotēkā. Mērķis ir veidot kaut ko līdzīgu Grobiņas bibliobusam. Tas ir saistīts gan ar kovidu, gan to, ka bibliotēka atrodas otrajā stāvā un ne visiem ir viegli sasniedzama,” piezīmē G. Holštroma. “Uz valsts svētkiem uztaisīju erudīcijas spēli, kur bija jāizmanto internets. Pārliecinājos, ka ļoti maza atsaucība ir konkursiem, kur jāzīmē, taču internetā meklēt informāciju un izpausties ar zināšanām gan patīk,” novērojusi bibliotekāre.