Kopā ar vīru Arnoldu Strazdiņu dzīvo senā mājā, un Kalna ielas svētkos Strazdiņiem biedrība ”Pāvilostas kultūrvēsturiskais vides centrs” pasniedza Atzinību par autentiskuma saglabāšanu un Pāvilostas kultūrvēsturiskās ainavas bagātināšanu.

– Kur jūs satikāt Arnoldu?

– Gāju uz ballēm klubā, tur arī satiku, bija atbraucis no Rīgas. Apprecējāmies 55. gadā, nu, tad rēķin’ paši, cik jau ir… Tad piedzima divi puišeļi, jūs jau zin’, kādi tie ir, – kurš tad rātns?

Strādājām, bija jākrāj nauda. Sakrāja un nopirka moskviču, vēlāk – žiguli. Braucām uz Rīgu pie vīramātes, tagad dēls dzīvo omammas mājā.

Es arī noliku tiesības un braucu, kad vīrs bij’ jūrā. Tad negāja uz vienu dienu, bet trijām. Bail jau bija par to, kas jūrā var notikt, bet ko tur var līdzēt?

Pāvilostā vētras tādas pašas kā visur citur, vienā gadā taču divi Pāvilostas kuģi aizgāja jūras dibenā. Neviens neizglābās. Nu, briesmīgi!

– Daudzos kopdzīves gados neesat viens otram apnikuši?

– Kā var apnikt, kad jūrā iet? (Smejas.) Viņš strādāja kolhozā, veda mājās zivis. Tad tās bija citādākas nekā tagad, pavisam cita garša.

Mums pie Sakas upes ir dārziņš, vienreiz skatos – upe pilna ar putām! Tās piesitas vienā krastā, otrā un iet pa taisno prom uz jūru. Kas labs var būt?

Māju, kurā tagad dzīvojam, nopirkām pēc apprecēšanās. Kādreiz tai apkārt nebija nekā. Pa šo ielu pāvilostnieki dzina govis uz ganībām. Bija trīs bari, mūsējais – vislielākais, kādas 30 govis. Gāja pāri Sakas upei pa peldošu tiltu.

41. gadā, kad vācieši nāca iekšā, Jāņu vakarā mamma ar vienu tanti pārgāja pāri pie govīm, mēs ar māsu palikām gaidīt. Krievi taisījās spridzināt tiltu; kā nu govis dabūs mājās?

Viņas izlūdzās zaldātus, lai mazliet uzkavējas un nespridzina, kamēr lopus pārdzīs atpakaļ.

Bet tad nāca no Ventspils viena lidmašīna un laikam izmeta bumbu, un zaldāti tūlīt pazuda. Redzēju tik melnus mākoņus pie moļiem. Un tā tilts izglābās, to neuzspridzināja.

– Tagad jaunajiem cilvēkiem klājas viegli?

– Es domāju, ka jā. Man jau jaunie ir – mazbērni, četri puišeļi un divas meitenes. Tā, kā mums gāja, viņiem neiet. Es pie Upesmuižas ravēju kartupeļus un bietes, vedu govi, vajadzēja visu padarīt.

Mazbērni man mīļi. Kad atbrauc, mūžīgi nāk pie omes pierakstīties, parunāt. Jaunie ciena mūs, vecos. Viņiem klājas labi – katram ir mašīna, dzīvokļi nopirkti, bet strādā ar’, daudz izmācījušies.

Skolai ir vērtība, tā dod viss kaut ko. Muļķis vairs neesi, uz ielas ar cepuri nav jāstāv, un vari dzīvot skaistu dzīvi.

– Vai jums sanāca mācīties?

– Nesanāca. Pabeidzu vien Pāvilostas septiņklasīgo skolu. Jau strādāju, un mamma teica: ”Mums tik vien naudas, cik tu nopelni (es saņēmu 30 rubļus), ir, ko samaksāt par zemes īri. Kad tu aizbrauksi, tās naudas nebūs; cik piena var pārdot no vienas gosniņas?”

Tā arī paliku, bet būtu gribējusi mācīties šūt, frizēt.

Pensiju nopelnīju ”Daiļradē” ar cimdiem. Mājās adīju un vedu uz Liepāju atdot – 30 pāri pa mēnesi. Obligāti bija jāada ar trijām dzijām – trīs krāsās. Bet ne jau adīšana vien bijusi, arī tamborēju tāpat kā mana māsa.

Jaunajiem rokdarbus, es domāju, nevajag, bet lai viņi dzīvo, kā grib, nevar jaukties citu dzīvē.

– Jums ass prāts!

– Tāpēc jau varu atcerēties tik daudz.

– Par ko sāp sirds?

– Par viss kaut ko. Vai Pāvilosta ir tāda, kā senāk bija? Saceltas mellas mājas no vietas. Agrāk mūsu māja bija līdz žogam, tad dienvidu galu nojaucām, jo satrunēja, bet apmešana nelīdzēja.

Gribējām tur ierīkot vannu un tualeti, dzīvot, kā visi cilvēki dzīvo, pamati jau ir. Bet neļauj taisīt. Tāds likums, ka pie ielas malas nedrīkst būvēt. Nu, kas tas par likumu!

– Daudz zināt Pāvilostas vēsturi. Tā jūs interesē?

– Es te dzimis un audzis, kā var aizmirst? Krievu laikos Pāvilostā klājās labi.

Tad bija atšķirība – strādājošs cilvēks vai lupata; šodien visiem maksā pabalstus, arī tiem, kas neko nedara.

Es i gājis karot par vienu vīru; viņam īsti nebija prāta, sēdēja uz trotuāra, gaidīja, kad kāds ko iedos. Aizgāju uz ciema padomi un teicu – par viņu jāgādā, jo ir taču cilvēks! Viņam tāpat sāp, vajag paēst un siltumu.

Tā jau bezkaunība, ka nevar palīdzēt! Vai nav taisnība?

– Esat vēl cilvēkiem palīdzējusi?

– Draugu man ir daudz. Jānis, kam aiznākamā māja, nāk pie mums, un mēs pie viņa iet, ir atstātas atslēgas, uzpasējam māju, kad viņš Rīgā. Jānis apgādā mūs ar medu.

Guna [Grimsta-Heniņa], kas tepat dzīvo, vienreiz zvana un jautā: ”Kur tu ņem tik daudz labestības priekš visiem?” Es saku – kāda labestība! Parunā ar cilvēku kā ar cilvēku. Ir jābūt cieņai.

Pie manis nāk ciemos projektētājs, nezinu vārdu, viņam patīk, kā es runāju. Tagad teica: ”Nākamreiz, kad braukšu, vai drīkstēšu pie jums ienākt?” Es atbildēju: ”Ja vārti un durvis vaļā – katrā laikā, lūdzu!”

– Vai labi izturēties pret citiem jums mācīja vecāki?

– Viņi neļāva vērot slimus cilvēkus, nedrīkstēja par viņiem smieties. Mācīja konfekšu papīrus nemest zemē. Atceros, mans vecākais dēls arī, kad nācām no veikala, paprasīja konfekti, un papīrītis bija rokā līdz pat mājām. Tā iemācīts.

Vīramāte teica, ka mani bērni ir ļoti labi. Aizbrauca uz izstādi Rīgā, un vecākais dēls ik pa laikam piegājis: ”Oma, vai tu vari nosēdēt, vai tev labi?” Abi dēli labi, bet nedarbus jau arī strādāja.

Vienreiz pārnāku mājās, atejā redzu, ka dedzināts sērkociņš. Bet nekādi nevaru pieķert, nezinu – pīpā vai ko citu dara; aizgājuši uz kalnu, kur bedre. Vēlāk teicu: ”Jūs tikai kaut ko neaizdedziniet!” –

”Nē, mamm, tur apkārt smiltis.” Ahā, rokā ir! Tātad dedzina.

Man jau liekas, ka visi cilvēki ciena cits citu, es citādākus nepazīstu. Manas māsīcas meita dzīvo Vācijā, katru gadu atbrauc un atnāk pie mums. Teica: ”Nākamreiz, kad atbraukšu, gribu visus radus apciemot, atlicini brīvu brīdi!”

– Ko domājat par to, ka daudzi no Latvijas aizbraukuši uz ārzemēm strādāt?

– Bet, paklau, vai mums gāja viegli, un kur mēs brauc’? Prātā nenāca, ka ir kaut kur jābrauc. No mūsu puses – jaunākajam dēlam vecākais dēls vairāk pa ārzemēm; tur varot labi pelnīt.

Es viņam teicu: ”Te ar var pelnīt. Vai tu esi labāk izticis nekā es?”

– Jums visa pietiek?

– Vai tad naudas ir kādreiz par daudz?… Mums nav lielas pensijas, bet var iztikt. Nepļēgurojam, un tādu draugu nav, kam vajag pudeli. Kredītu nav; tur taču vairāk jāatdod, nekā paņēmis! Vai tad nevar iztikt pats ar sevīm? Izcep zivi un paēd.

– Cits aizņemas naudu, lai ceļotu.

– Vai, kam tas vajadzīgs! Mans jaunākais dēls arī katru gadu ar sievu kaut kur brauc. Tagad nemaz nezinu, kādā vietā bija, teica: ”Mammu, es tev atsūtīšu bildi, zied lillā puķes.”

Kāda vajadzība ceļot, to nevaru saprast. Mums Latvijā tāpat ir, ko redzēt.

– Pati, jauna būdama, braucāt apkārt.

– Katru svētdienu nebiju mājās! Braucu uz sporta sacīkstēm, ne tik daudz kā dalībniece, bet kā kliedzēja. Alsunga, Gudenieki, Ēdole un kur tikai ne! Peldēšana, volejs, man viss patika.

Pati esmu sportojusi maz, vien tad, kad kāda trūka, bet vietu vajadzēja aizņemt.

Toreiz jau nebija biedrības un klubi kā tagad, vienkārši – gāja un darīja.

– Vai ienācēji, kas uzbūvējuši mājas Pāvilostā, ietekmē jūsu dzīvi?

– Neko sliktu nedara, dzīvo savās mājās. Droši vien daudz naudas, ja jau pērk īpašumus. Bet jaunās mājas Pāvilostu pataisījušas tādu, kāda tā nekad nav bijusi. Logi no augš’ līdz lej’… Jocīgi uzraksti salikti, bildē un taisa, ko likt uz stabiem, – kāda tam vērtība? Tikai izdod naudu.

Ja tu gribi Pāvilostu atjaunot, tad tādu, kāda tā bija! Parkā prezidenta [Gustava Zemgala] stādīts ozols ieaudzis; vai tas vairs ir cieņā?

– Kāda ir īstā Pāvilosta?

– Tāda, kādu atceros no bērnības, kad tirgus laukums gadatirgos bija pilns. Vienā ceturtajā daļā bija lopi, tad – cirka būda ar lauvām, ziloni, mērkaķiem, vēl bija vārāmie un taisīja ēst.

– Ar ko var izskaidrot, ka jūs, pieredzējusi daudz grūtību, par dzīvi stāstāt gaiši?

– Nevajag piecūkot savu galvu ar visādiem sūdiem! Nevajag domāt bezkaunības, bet tā, kā viš ir.

– Vai jums ir mundruma recepte?

– Strādā tik un nedomā neko! Un ēd, ko grib, – tas ir labs. Patiesībā – es varu pateikt. Rītos mēs tā – katram pusotrs ābols, sarīvē uz sakņu rīves ar rupjo rīvējumu un pieliek biezpienu klāt, mazlietiņ krējumu, un klāt – vīram auzu pārslas, man griķu pārslas.

Bez vārīšanas, bez plaucēšanas tādus pašus iekšā, visu samīca kopā un pēc kādām 15–20 minūtēm ēd. Sataisa vairāk, lai otrā rītā ar ir un nav pastāvīgi jāpļeckājas pa traukiem; noliek ledusskapī. Katru rītu – noteikti, tā gadiem cauri.

Un visi brīnās: ”Kā tu tāda turies, kā tu vari saprast viss kaut ko?” Vai tas ēdiens ko līdz vai nelīdz, to es nezinu, bet tā mēs vēl šorīt ēd’. Var pielikt ievārījumu, kam nav cukura klāt, var – ar cukuru, visādi.

– Un kāda zivs ēdiena recepte jums ir pa rokai?

– Es jau nezinu, vai man ir pareiza, tikai no mammas esmu mācījusies.

Nu, kas tur liels – izķidā, nokūpin’… Tagad jau ēd visu, bet mēs neēd’ aknas – lēveres, kā te, Pāvilostā, teic’. Kādreiz tās atdeva lopiem, bet tagad ēd visu un taisa ar olām. Es tādu negribu.

Man kaimiņi atnes zupu, tur ir ziv’ klāt, un man negaršo. Ja tur būt’ bij’s etiķ’s, tad vēl būt’ ēd’s. Kaimiņš skatās: ”Es jau redzu, ka tev neiet…” Pie zivju zupas es vispār nepiebiedrojos.

Uzcept svaigu mencu, to jā. Pārnes’ mājās, kad vīrs gāja jūrā, izgriež gabaliņos, asakas jau ārā neņēma, mugura saturēja, paviļāja vienkārši miltos. Nebija jau tik bagāti, ka varēja ar olām šķiesties. Izcep mencu kā mencu, smuki gabaliņos saliek. Uzcep kumāsiņos treknu gaļu un sīpolus, kārtīgi uzliek krējumu, pārlej ceptai mencai pāri. Un garšīgi!

Kādreiz ar pāvilostnieci Gunu, kad pārrunājam par ēdieniem, viņa saka: ”Tu nerunā tik daudz, man siekalas tek!”

– Jums pilna siltumnīca tomātu, vai tos konservēsiet?

– Man Guna ieteica labu recepti – kopā ar burkāniem, sarkanajiem pipariem… Sataisīt tādu maisījumu, ko var likt mērcēs.

Nu, paši jau visu neapēdīsim, iedosim kaimiņam, kas mums ved medu; tikko atkal atnesa trīslitru burku. Tā jau darās – naudu neprasa, bet viens iedod to, otrs to, un dzīvo kopā.

VIZĪTKARTE

Malvīne Strazdiņa

• Dzimusi 1929. gada 16. jūlijā.
• Strādājusi Pāvilostā par pastnieci, telefonisti, krājkases vadītāju, tautas daiļamata uzņēmumā ”Daiļrade” par cimdu adītāju.
• Kara laikā pie ”Ķērpu” mājām rakusi tranšejas.
• Kopā ar vīru izaudzinājusi 2 dēlus, ir 6 mazbērni un 6 mazmazbērni.
• Dejojusi tautiskās dejas, uz pasākumiem braukusi kravas auto kastē.
• Līdz precībām dzīvojusi Brīvības ielā, kas nosaukumu saglabāja arī padomju laikā, tagad dzīvo kādreizējā restorānā.
• Dārzu ap māju pieaudzējusi ar puķēm, mirtes – līdz jumtam.
• Aizrautīga stāstniece.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.