Papes ezerā sākusies niedru pļaušanas sezona. P/s “Preisi” īpašnieks un Gada rucavnieks Aldis Preiss cenšas izmantot piemērotus laika apstākļus. Šaubas par ledus noturību neapstiprinās, un mazā pļaušanas tehnika var doties niedru platībās, atstājot aiz sevis glīti sasietus kūlīšus. “Niedres man ir otrajā plānā, un apjoms ar katru gadu samazinās,” saka A. Preiss. “Tu nevari darīt tikai vienu – tas ir viens no stāstiem par veiksmīgu saimniekošanu. Viena nozare pastutē otru,” saka zemnieks, kura laukos ganās “Preisu” biznesa prioritāte – ap 150 Šarolē liellopu.

Gaļas liellopi ir A. Preisa pamatnodarbošanās tāpēc, ka niedru biznesā neesot stabilitātes. “Pirmkārt, jau ar laika apstākļiem un, otrkārt, ar pļaujamajām platībām. Visu laiku kaut kas mainās. Dabas aizsardzības pārvalde ilgtermiņā nevar pateikt, kā būs. Tāpēc lielas plānošanas uz niedru biznesu nav. Pārvalde rīko platību izsoles, beidzamajā piedalījās arī lietuvieši. Tas liecina tikai par to, ka pieprasījums un konkurence ir. Visu saliekot pa plauktiņiem, niedru biznesā nekad nav paredzama nākotne. Šogad 14. martā beigsies pašreizējie līgumi. Pēc tam atkal nekas nav zināms,” saka saimnieks. 

Pati labākā pļauja ir martā, kad niedres ir sausas, ūdens līmenis ir nokrities un var strādāt, zina A. Preiss: “Ja uz plānā ledus uzkrīt biezs sniegs, nav jēgas pļaut, jo tad niedre paliek īsa un muļļāties pa sniegu nav īsti pareizi. Tāpēc slapjas niedres nepļaujam, tas nerentējas, jo pārkrāmēt ir roku darbs – dārgs prieks šodien. Maksimāli cenšamies ar tehniku sausas sapļaut un – uz noliktavu. Citādi neredzu jēgu šim biznesam.”

Cūku audzētājiem šis ir visai slikts brīdis. Kā ir ar liellopiem? “Drusku citādi,” pastāsta A. Preiss, “manis audzētais viss tiek eksportēts, šeit uz vietas nepaliek nekas. Mazos bullīšus realizēju izsoļu namos, tālāk tie aiziet uz Turciju un sazin kur. Brāķētās govis nododu firmai, kas tās aizved uz Šveici. Iepirkuma cenas jaunlopiem šogad sezonas sākumā bija ļoti labas, pat rekordaugstas – 3,70 eiro par dzīvsvara kilogramu. Bet pēdējās izsolēs jau bija 2,20. Cenas kritums notika, jo bija liels piedāvājums. Ar brāķētajām govīm ir citādi, šis tirgus ir stabils, cena īpaši nemainās vairākus gadus un ar to var rēķināties.” 

Kāpēc gaļa nenonāk vietējā tirgū? Atbilde ir vienkārša, jo saimnieks ir ieinteresēts to pārdot par visaugstāko cenu. “Salīdzinot Šveices pirktspēju ar Latvijas, vietējais nevar atļauties tik dārgi maksāt par gaļu. Latvijā ved iekšā lētāku, tāpēc mums ir izdevīgāk eksportēt. Ja es dzīvotu Pierīgā, situācija būtu citāda. Dzīvojot šeit, man ir izdevīgi lopus pārdot kaut kur citur,” stāsta Aldis.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 1. februāra numurā.

#kvards-20190201-04#