Latvijas mežos pilnā sparā rit dzinējmedības. Un atšķirībā no valsts budžeta mežos valdot pati pilnība, tādēļ vīri no meža mājās nākot ar pilniem gaļas spaiņiem.

Arī Liepājai tuvējo novadu medību kolektīvi nav izņēmums. 

Jau sena tradīcija

Par dzinējmedībām sauc tādu meža dzīvnieku medīšanas veidu, kad tas savā dzīves vai uzturēšanās vietā tiek iztraucēts, lai atklātu savu atrašanās vietu. To dara atstarojošās vestēs tērpti vīri, klauvējot ar nūjām pie kokiem, ūjinot un pat dziedot. Talkā ņem arī suņus, kuri labāk sajūt zvēru tuvumu un izceļ tos no migas. Tad zvēri bēg un uzskrien virsū pozīcijas ieņēmušajiem medniekiem. Dzinējmedības arī tiek uzskatītas par bīstamām, tādēļ medniekiem atļauts šaut tikai pa skaidri redzamu mērķi, lai netrāpītu dzinējiem. Tomēr dzinēju medības parasti ir arī rezultatīvākās. Jo pa gaļas kumosam no medījuma tiek visiem. Vien šāvēji var pretendēt uz trofejām – briežu ragiem u. c. Ir gan arī piedzīvotas medības, kad zvēru ir tik maz, ka gaļas pietiek tikai šāvējiem. Taču īsti mednieki arī tādās reizēs nenokar degunu. Jo, kā paši apgalvo, ne jau gaļa viņiem ir galvenais iemesls, bet gan azartiska atpūta svaigā gaisā. Plus vēl vīru sanākšana uz nelielām dzīrēm pēc nogurdinošas dienas, kad var atļauties arī pa 100 gramiem ņiprāka dzēriena un dalīties gan atmiņās, gan plānos. Un dzinējmedības Latvijā jau sen uzskatāmas par tradicionālām. 

Savairojušās mežacūkas

Laika apstākļi dzinējmedībām pašlaik ir piemēroti, atzīst mednieku kolektīva “Ziemupe” vadītājs Haralds Šulcs. Arī medījums esot. Pat tādās vietās, kur agrāk zvēru bijis maz. Stirniņas gan esot mazākā skaitā, acīmredzot pagājušajā ziemā daudzas aizgājušas bojā. Toties esot daudz mežacūku. H. Šulcs to izskaidro ar divām lietām. Pirmā: laukos, kur agrāk cūku nebija, parādījušies sējumi, tādēļ cūkas nāk tuvāk barošanas vietām. Otrs: šis gads uzskatāms par zīļu gadu, kad ozolzīles nobriedušas lielā vairumā. Kā zināms, mežacūkām tā ir lielākā delikatese. “Veci vīri stāsta, ka pirms zīļu gada cūkām esot vairāk sivēnu. Tas arī visu izskaidro,” norāda H. Šulcs. Un piebilst, ka novados jau klīstot leģendas par medībām Vaiņodē, kur vīriem esot vēl lepnāks medījums nekā lielvalstīs, uz kurām brauc viesmednieki. 

Īstas dižmedības!

Tik tiešām par dižmedībām varētu nosaukt mednieku sporta kluba “Vaiņode” panākumus novembra nogalē. Pirmajā mastā raidīti 149 šāvieni, nogāžot gar zemi 29 cūkas. Bet otrajā mastā izšauts 64 reizes, trāpot deviņām cūkām. Tāpat nomedīti vēl seši brieži un astoņas stirnas. “Kas par gaļas porcijām bija! Piecas stundas dalījām,” ir gandarīts šo medību dalībnieks Zigfrīds Berezovskis.

Medību kolektīva vadītājs Ilgonis Šeflers gan savos spriedumos ir pieticīgāks. “Parastas, taču veiksmīgas medības. Uzgājām dzīvnieku koncentrēšanās vietu un veiksmīgi aplikām mastu. Tādēļ arī tik labi panākumi,” sacīja I. Šeflers. Veiksmīgās medības notikušas pie Vaiņodes un Gramzdas pagasta robežas.

Dzinējmedības likums atļauj rīkot līdz 31. janvārim. Tās jāpārtrauc tikai tad, ja traucē laika apstākļi. Piemēram, pērn ļoti ātri mežos radās sērsna, tādēļ meža zvēriem radās lielas grūtības pārvietoties. Tādēļ arī to medības tika aizliegtas. Vai arī medības ātrāk pārtrauc, ja kolektīvs ir izsmēlis limitu, proti, tam atļauto dzīvnieku skaitu ir nomedījis. I. Šeflers sacīja, ka vaiņodniekiem gan tas nedraudot, jo kolektīvam esot lielas medību platības, daudz dalībnieku, tādēļ mežā viņi dodoties katru sestdienu.

Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds”

Vaiņodes mednieku kolektīva vīri pārlūko savu saimniecību.